Vienam tēvam bijuši divi dēli. Tēvs mirstot vecākam dēlam novēlējis māju, jaunākam pirts istabiņu. Vecākais dēls bijis bagāts, jaunākais nabags. Jaunākais dēls gājis pa mežam, plēsis lūkus un sējis slotas. Tas viņš pārdevis un, ar badu kaudamies, vilcis savu un savas dzimtas dzīvību.

Reiz jaunākais brālis griezis mežā slotu žagarus. Uzreiz atskanējuši zirgu pakavu klaudzieni un ratu rībēšana. Pa meža ceļu braukusi lepna karīte, pilna ar melniem kungiem, un apstājusies pie maza kalniņa. Kungi izkāpuši no karītes. Viens piegājis pie kalniņa un trīs reiz teicis: ,;Dziedzerkalniņ', atveries!"

Tad kalniņš tūliņ atvēries un kungi ar visu karīti iebraukuši kalniņā. Nu atkal tas pats kungs trīs reiz teicis: "Dziedzerkalniņ', aizvēries!" Un kalniņš aizvēries.

Jaunākais brālis visu noklausījies, kā dara tie kungi, kas bijuši velni. Vinš pagaidījis, kamēr velni aizbrauc, un piegājis pie kalniņa. Kad jaunākais brālis trīs reiz noteicis tapāt kā velni, tad kalniņš atvēries. Jaunākais brālis iegājis grezna apakšzemes pilī. Viņš licis kalniņam aizvērties un sācis apskatīt lepno apakšzemes pili. Pilī bijusi liela zāle. Zālē bijuši gari galdi un uz tiem visādi dārgi ēdieni un dzērieni. Jaunākais brālis priekšu labi paēdis un tad gājis tālāku. Netālu no zāles bijis mantas kambaris. Tur bijis tik daudz zelta un sidraba, ka jaunākam brālim apžilbušas acis. Viņš piebēris ar zeltu pilnas ķešas. Tad teicis, lai kalniņš atveras un izgājis no tā lauka. Tad tas licis kalniņam aizvērties un laimīgi gājis uz māju.

Mājā jaunākais brālis gribējis naudu izmērīt. Naudas bija tik daudz, ka nav varējis saskaitīt. Viņam nav bijis mēra. Jaunāka brāļa sieva aizgājusi pie vecāka brāļa, saimnieka, pēc sieka. Saimnieks iedevis tai sieku, bet priekš laiku sieka dibenu izsmērējis ar svētkiem. Saimnieks gribējis zināt, ko nabaga brālis ar sieku mērīs.

Jaunākais brālis ar sieku izmērījis atnesto naudu un tad sieku aiznesis atkal atpakaļ. Bet pie sieka dibena bijis pielipis viens zelta dukāts un to jaunākais brālis nepamanījis. Dukātu uzgājis vecākais brālis un sapratis, ka jaunākais brālis ar sieku zelta naudu mērījis. Viņš sācis novērot jaunāka brāļa gaitas. Drīz vien arī vecākais brālis zinājis, kur jaunākais naudu ņem.

Tūliņ otrā rītā vecākais brālis aizgājis uz Dziedzerkalniņu. Viņš sācis naudu grābt līdzpaņemtā maisā. Tai laikā no meža atskanējuši pakavu klaudzieni. Velni braukuši uz apakšzemes pili, bet vecākais brālis nepaspējis no kalniņa iziet. Velni sanākuši pilī un apsēdušies ap galdiem, vecākais brālis palīdis apakš krēsla. Bet velni laikam saoduši dzīva cilvēka smaku un sākuši ostīties.

"Te ir nelaba smaka!" velni viens pēc otra klieguši.

Beidzot velni sākuši meklēt un arī atraduši saimnieku apakš krēsla paslēpušos. Velni to nomocījuši un izsvieduši no kalniņa. Otrā dienā saimnieku atraduši pie kalniņa beigtu.

P i e z ī m e. Šī pasaka stāv tuvu iepriekšējam variantam. P. Š.