Reiz dzīvoja trīs brāli. Vecākais bija bagāts, vidējais pārticis, bet trešais pelnīja sev maizīti sūnas lasīdams. Viņš nogāja mežā, saplūca sūnas savā maisiņā un nesa uz pilsētu pārdot. Tā viņš uzturēja savu sievu un bērnus. Tā kādu dienu viņš atkal noiet mežā un lasa sūnas. Nogājis gandrīz jau pie lielceļa, viņš domājis iet mājā. Bet te uz vienreiz viņš redz, ka viena spoža kariete brauc ar dui zirgiem un divpadsmit vīriem, piebrauc pie tāda kalniņa un sauc trīsreiz : "Dziedzer' kalniņ, atveries!"

Un mazais kalniņš arī atvēries, un atkal aizvēries. Pa to laiku sūnu lasītājs bija palīdis viena patiltē, visu dzirdējis un redzējis. Viņš gaidīja, kad tie divpadsmit vīri nu izbrauks. Pēc brīža viņš izdzird, ka no zemes apakšas atkal sauc trīsreiz: "Dziedzer' kalniņ, atveries!"

Dziedzeru kalniņš atveras, un no turienes izbrauc tā pati kariete un tie paši divpadsmit vīri. Nu ir viņa reize iet. Viņš droši zina, ka tur iekšā nav neviena cilvēka. Tādēļ viņš pieiet pie kalna un trīs reizes iesaucas: ,;Dziedzer' kalniņ, atveries!"

Jā, labi! Dziedzeru kalniņš atveras un aizveras. Ieejot kalnā iekšā, viņš redz skaisti uzkoptu istabu. Ēdamgalds stāv ar visādiem ēdieniem. Nu viņš ir vīrā!

Sūnu lasītājs paēda labi krietni un domāja sevi pārnest sievai arī. Te viņš ieskatās viena stūrī un redz, ka tur liela kaudze naudas. Viņš ātri piegrābj sūnu maisiņu pilnu ar naudu un iet mājā. Mājā pārnākot, sieva ir tik priecīga, nezin kur dēties. Nu viņi abi sākuši to naudu skaitīt. Bet kur tu domā saskaitīt? Jāiet pie bagāta brāļa lūgt sieku. Labi, tas iedod arī. Un ko tu domā? Bagāta brāļa sieva ziņkārības pēc bija iespiedusi sieka dibenā piķi, lai varētu zināt, ko gan tas nabags tur varētu siekiem mērīt. Nabags brālis, nekā ļauna nedomādams, izmērījis arī savu naudu. Bet par nelaimi viens dukāts bija pielipis pie piķa, ko bagātais brālis bija tūliņ pamanījis. Ko nu? Nabags mērījis siekiem naudu, tas tā nevar iet! Viņš tūliņ noskrēja pie nabaga brāļa un prasa, kur ņēmuši tik daudz naudas. Nabagam netīk melot, viņš izstāsta bagātajam visu no gala.

Otrā rītā bagātais brālis aizjūdz divus zirgus un pilnus ratus ar maisiem - ies grābt naudas. Nabaga brālis paņem savu maisiņu un ies arī līdz. Piebraucot pie kalna, viņš tūliņ uzsauca trīs reiz kalnam: "Dziedzerkalniņ, atveries!"

Dziedzeru kalniņš tūliņ atveras un bagātais brālis mudīgi iebrauc kalnā. Nabaga brālis, piegrābis savu maisiņu, saka: "Tu vari te grābt, es iešu mājā."

Bagātais brālis piegrābis savus ratus, taisās arī braukt projām un uzsauc kalnam: "Dzeju kalniņ, atveries!"

Bet Dziedzeru kalniņš neatveras vis, ja neizsauc viņa īsto vārdu. Bagātais brālis nu izsaucas gan visvisādus vārdus, bet veltīgi. Viņš jau sajūt, ka ,labi vairs nebūs, jo kad pārbrauks laupītāji, tad viņu dzīvu saplosīs. Pēc kāda brīža viņš arī tiešām izdzird, ka jau no lauka puses sauc: "Dziedzeru kalniņ, atveries!"

Kalniņš tūliņ atveras, iebrauc divdesmit vīri un nosēstas pie galda. Pa to laiku bagātais brālis bija palīdis zem beņķa. Bet te ēdot vienam laupītājam nokrīt nazis zemē. Gribēdams savu nazi pacelt, laupītājs noliecas pie zemes un gluži nejauši ierauga tur vienu cilvēku paslēpušos. Atraduši bagāto brāli, viņi to saplosīja, sacirta četros gabalos un izsvieda uz kalnu. Bet nabaga brālis dzīvoja vesels un laimīgs un bija tagad bagāts.

P i e z ī m e. Gluži tādu pašu pasaku ir uzrakstījusi Katrīna Jaunzeme Nīcā, tikai tur ir runa par divi dēliem; kamēr iepriekšējā pasakā stāsta par trim brāļiem. Dziedzeru kalna vietā tur sastopam Sisāma kalnu. P. Š.