Reiz dzīvoja divi zemnieki : viens bagāts, otrs nabags. Nabaga zemnieks gāja dažreiz pie bagāta maizes lūgties, tas arī viņam šad un tad kā izsmiedams atmeta drusku maizes.

Reiz nabaga zemnieks aizbrauca ar ragaviņām uz mežu žagaru cirst. Viņš redz, ka pa mežu iet divpadsmit vīri, pieiet pie viena kalna un saka: "Kalns, augot atveries!"

Kalns tūliņ atvērās, visi divpadsmit iegāja tur iekšā un atkal sacīja: "Kalns, augot aizveries!"

Kādu laiku palikuši kalnā, vīri atkal iznāca no turienes un norunāja savā starpā: "Vakarā, kad paliks tumšs, pārnāksim atkal mājā!"

Zemnieks domā: "Kas gan tur tai kalnā ir? Iešu paskatīties."

Viņš pieiet pie kalna un saka: "Kalns, augot atveries!"

Kalns atveras, zemnieks ieiet - redz: galds pilns gaļas, medus, maizes un alus. Labi paēdis, zemnieks sāk apskatīt istabas. Viņš iet, iet un atrod pēdīgi vienu kambari, pilnu zelta naudas Viņš novilka savas bikses, aizsēja lielu galus, piebēra ar naudu un pārnesa mājā. Otrā rītā viņš atkal aiziet uz mežu un pārnes lielu gubu naudas. Tāpat arī trešā dienā. Nu viņš grib saskaitīt, cik viņš naudas pārnesis. Skaita, skaita - nemaz izskaitīt. Viņš nu aiziet uz bagāto kaimiņu sieku palūgt. Bagātais zemnieks brīnās: "Gribētu zināt, ko gan viņš mērīs - viņam jau nekā nav!"

Sieka stūrī viņš ielipināja piķi. Nabaga zemnieks atnes sieku un sāk mērīt savu naudu. Izmērījis naudu, viņš aiznes atkal sieku, bet nemaz nemana, ka tur stūrī pielipis viens zelta gabals. Ieraudzījis zelta gabalu, bagātais zemnieks prasa nabagam: "Kur tu to dabūji?"

No iesākuma nabaga zemnieks gan liedzās, bet pēdīgi tomēr atzinās un izstāstīja itin visu, ka viņš to naudu dabūjis. Otrā dienā nu arī bagātais zemnieks iet uz mežu pēc naudas. Viņš aizjūdz ratos divus zirgus, paņem līdz maisus un aizbrauc uz norādīto kalnu. Viņš ieiet kalnā, krietni paēd un padzeras, pieber maisus pilnus ar naudu un grib braukt uz māju. Bet kalns ir atkal aizveries un viņš, ēzdams un naudu bērdams, ir aizmirsis, kas jāsaka, lai kalns atkal atvērtos. Domā šā, domā tā - nevar neko sadomāt. Tai laika pārnāk laupītāji mājā, ierauga bagātnieku sava kalnā un tūliņ nosit to bez kādas želastības. Viņi aiziet vēl uz bagātnieka māju un nodedzina arī to.

Bet nabaga zemnieks ir tagad liels bagātnieks, uzceļ sev skaistu māju un dzīvo laimīgi.

Vēlāku kungs abu zemnieku mājās izpostījis un tai vietā ietaisījis savu muižu.