Reiz dzīvo bagāts saimnieks un nabags saimnieks. Bagātais ar savu naudu vienādi lielījās un nabagu citādi nesaukā, kā par plikdīdu. Kādu dienu nabagais saimnieks aiziet uz mežu čiekurus lasīt un atrod tur būdiņu. Viņš nosēžas kadiķu krūmā un domā: "Vai iet iekšā, vai neiet?"

Tai pašā brīdī piejāj seši jājēji pie būdiņas durvīm un uzsauc: "Šitā, šitā atveries!"

Durvis tūdaļ atveras un jājēji saiet iekšā. Pēc brīža tie atkal iznāk un sauc : "Šitā, šitā aizveries!"

Kad jājēji aizjājuši, tad nabagais saimnieks izlien no kadiķa un arī uzsauc: "Šitā, šitā atveries!"

Durvis tūdaļ atveras un viņš ieiet istabā; tā pilna zelta dukātiem. Ko nu gaidīt? Izber čiekurus un piegrābj maišeli ar dukātiem. Mājā laimīgais domā dukātus izmērīt, bet nav sieka. Jāiet no bagāta saimnieka sieks palūgt. Bet siekam dibina šķirba ; viens dukāts mērījot tur iekrīt un paliek. Sieku atnes atpakaļ. Bet bagātais kaimiņš domā: "Diezin, ko plikdīda siekā mērījis; sieks labi jāizkrata, lai tīrs paliktu."

Bet kratot izkrīt spožs dukāts. Tas nu šim skauž. Viņš aiziet pie nabaga apvaicāties. Nabagais kaimiņš izstāsta visu, ka atgadījies. Ak tu manu dieniņu, tas bagātajam kā uguns pie pakulām! Viņš tūdaļ sarauga maisus, sajūdz zirgus un brauc uz būdiņu. Nu pieber visus maisus dukātiem. Bet prieku pārņemts, tas, projām braucot, aizmirst iesaukties: "Šitā, šitā, aizveries!" Durvis paliek vaļā; te seši jājēji tūdaļ klāt un sakapā bagāto kaimiņu gabalos. Tā klājās mantas kārīgajam kaimiņam.