Kai beja citu reiz, tai itū reiz. Senejūs laikūs dzeivuoja vīns nabadzīgs veirs. Īdams pa lelu mežu, jis īkuope vīnā eglē gulātu, jo uz zemes gulēt beja bailes vylku. Naktī tī atbrauc lels pulks zagļu ar daudz montom vazumūs. Pībraukuši pi kolna, jī soka: "Kolns, attaisīs!"

Kolns atsataisēja un jī ar vazumim sabraucja īškā tymā kolnā. Izkruovuši tū montu, soka otkon: "Kolns, aiztaisīs!"

Kolns aizzataisēja un jī aizbraucja prūjom. Tai šiš nabadzīgais veirs nūkuopja nu kūka un soka, uz vysom pusem vārdamīs: "Kolns, attaisīs!"

Kolns atsataisēja, jis īguoja vydā - redz vysaidus ādamūs un dzeramūs, pats nazyna, pi kura vyspirms suoktīs. Jis ti kuortīgi paēdja, tad pīgruobja lelu maisu zalta naudas un izguoja uorā. Izguojis soka: "Kolns, aizdarīs!"

Kolns aizzataisēja, jis tu maisu nūnese leidz pilsātai, vairuokas reizes atsapyuzdams, un nūpierka tī pošu duorguokū muoju.

Vīnam boguotam un skaudīgam kungam pavysam napatyka, ka itys veirs palyka boguots. Tai tys kungs jam vaicoj: "Kur tu varēji cik [tik] dreiži īsadzeivuot taidā lelā montā?"

Jis atsuoka: "Jo gribi, es tevi varu nūvest uz tū vītu. Reit es braukšu pēc monta un tu redzēsi, cik daudzi tī zaita."

Nobogais daboj zyrgu, a boguotais pazaprosuos, lai jem jū tymā pat zyrgā. Un tai jī aizbraucja. Pībraucūt pi kolna, nabogais soka: "Kolns, attaisīs!"

Kolns atsataisēja, jis īguoja un pīkruovja zaita naudys. Braucūt uorā, jis pasoka: "Kolns aiztaisīs!"

Tai tys kolns aizzataisēja. Ūtrā dīnā boguotais jau atbrauc ar treis zyrgi. Pībraucis pi kolna, jis soka: "Kolns, attaisīs!"

Kolns otkon atsataisēja un kungs pīkruovja monta vysus zyrgus. Kad vīns zyrgs beja jau izguojis, jis uzklīdze: "Kolns, aiztaisīs!"

Kolns tyuleņ aizzataisēja, bet kungs palyka kolna vydā un natyka vairs uorā. Jis skraida uz vysom molom un nazyna, kū darēt. Nu īškas kolns naatsataisējuos. Naktī atbrauc otkon zagļi un redz: vazums monta stuov pi kolna. Tai jī attaisēja kolnu un vydā pamona napazeistamu veiru. Vīns zaglis jam soka: "Nu, bruoļ, tu tagad nu myusu uotruok natiksi prūjom, kai tik nadabuosi kaida laupījuma."

Laupītuoji brauc slapkavuotu un jam kungu leidza. Mežā jī apstuoja, gaidīdami kaida braucēja. Par lelu gobolu jau pamanīja, ka brauc vīns veirs nu pilsātas. Tagad laupītuoji soka kungam: "Tev juoaptur tys zyrgs un juoatjam veiram nauda, tūlaik tu varēsi īt uz muojom!"

Kai tik veirs pībrauc tivu, boguotais kungs skrīn pi zyrga un kerās jam aiz golvas, sacīdams: "Atdūd naudu!"

Tys vecīts, kurs tī braucja, uz reizes izvilcis moku, atdevja vysu naudu, cik jam beja. Zagļi redz, ka jis jau uz pirmuos reizes struodoj labi drūši, baidšs, ka jis, taids drūšenīks, var ari jūs nūnuovēt. Jī pībēra jam pylnu maisu naudas un palaidja īt uz muojom.

Kungs stīp, stīp maisu, beidzūt navar panest. Zam pašu pilsātu jam ir kauns nest, bet žāl pamest tik daudz naudas. Jis izzastīpe un guļ viersā uz maisa, cik stipri pīķēris, dūmuot, kai dzeivs.

Bet nabadzīgais veirs dzeivuoja tagad mīrīgi un laimīgi sovā skaistajā muojā.