Guoja muotes meita ūguos. Pamuote nūsyutīja ari buorinīti leidza. Juos losa ūgas - losa, losa; te - kur bejs nabejs tuorps i apsatyn buorinītei ap kuoju. Jei suoc rauduot, klīgt un saukt muotes meitu paleigā. Bet tuos pavysam i nasaklausa. Muotes meita aizskrīn prūjom. Tad tuorps soka uz buorinītes : "Vai byusi man par sīvu, tad tevis naaiztikšu?"
Bourenītei nikuo darīt, jei apsūlej. Jī nūīt pi taida lela akmiņa, tuorps dasyt treis reizes ar asti un soka: "Ola mola, atsataisa, Krimšs ar sīvu vydā īt."
Tyulīt atsataisa skaistas durovas un jī īīt breismīgi skaistā ustubā, taidā kai pilī. Tei i bejuse ķēniņa dāla pils un tuorps tur bejis jis pats ķēniņa dāls, puorluodēts par tuorpu. Kai olā jī īīt, tyulīt tuorps palīk par skaistu puisi. Jī i dzeivoj ar buorinīti. Jīm jau atsarūn divi meitiņas. Jī dzeivoj, dzeivoj - bourinītei gribīs aizīt pi pamuotes un muosom, bet veirs juos nagrib palaist.
Reizi jei, veiram nazynūt, klusiņom pajam obas meitiņas un aizīt pi pamuotes. Pamuote nūsabreinoj, ka īrauga, ka pameita dzeiva. Izzynuojuse, ka jei lobi dzeivoj, jei grib izzynuot, kur ir tys akmins un kai tikt vydā. Tuopēc pamuote izmīloj pameitu un juos meitiņas un tad soka: "Tagad bārni lai paguļ un lai atsapvuš, bet tu ar muosom aizej uz cytu cīmu."
Pameita paklausa un aizīt. Pamuote tod suoc nu meitiņom vaicuot, kai tikt tamā akminī. Meitiņas nagryb stuostīt. Tad pamuote atnas bluči un ciervi un līk meitiņom likt golvas uz bluča, un jo nasacīšūt, tad tyulīt atcierškūte.
Tad meitiņas pasoka, ka vajagūt sacīt: "Ola mola, atsataisa, Krimša bārni vydā īt."
Tyulīt pamuote ar mieitiņom skrīn uz mežu. Pīskrīn pi akmiņa, dasyt treis reizes un soka: "Ola mola, atsataisa, Krimša bārni vydā it."
Ola tyulīt atsataisa, meitiņas dreiži īskrīn un ola otkon aizzataisa. Pamuote navar vys tikt vydā. Sadusmuota jei aizskrīn uz sātu. Buorenīte atguojuse nu cīma un vaicoj sovu meitiņu. Pomuote soka, ka juom bejis gars laiks un par tū juos nuguojušas uz sātu. Buorenītei skrīn dreižuok pi akmiņa, pīsyt treis reizes un soka: "Ola mola, atsataisa, Krimša sīva vydā īt."
Bet ola naatsataisa. Tikai tuorps nu tīnes jai atsoka: "Ka tu nagribējuse dzeivuot olā, un tai tikkū naizgubējuse bārnu, tad man tevis vairs navajaga. Vari īt, kur gribi."
Buorenīte aizguoja rauduodama prūjom.