Bija divi saimnieki: viens bagāts otrs nabags. Reiz nabaga saimnieks gājis mežā strādāt, un strādādams piegājis pie kāda kalniņa. Uzreiz viņš dzirdot, ka nāk ļaudis, kas izskatās pēc slepkavām. Saimnieks, baidīdamies, ka labi nebūs, pamucis krūmos. Kad laupītāji bija pienākuši pie kalniņa, tad viņi teikuši: "Dziedzera kalni, atveries!"

Kalniņš arī tūliņ atvēries un laupītāji visi sagājuši tur iekšā. Saimnieks nu gaidījis, kas tur īsti notiks. Pēc kāda laika laupītāji iznākuši no Dziedzera kalniņa ārā un aizgāja atkal projām. Nu vīrs iziet no krūmiem, iet uz kalniņu un saka: "Dziedzera kalni, atveries!"

Kalniņš atkal atvēries un viņš iegājis iekšā. Tur nu viņš ieraudzījis visas malas pilnas ar naudu. Kad saimnieks gribējis laukā, tad viņš nezinājis, kā tikt ārā. Saimnieks gan saucis šā un tā, bet kā nelīdzēja, tā nelīdzēja. Saimnieks nu pats pamuka apakš krēsla un gaidīja, kamēr pārnāks laupītāji. Kad pārnāca laupītāji, viņi ēda un dzēra un pēdīgi norunāja, ka nākšot atkal otrā dienā atpakaļ. Laukā iedami, viņi iesaucās : "Dziedzera kalni, atveries!"

Kalniņš atvērās, un laupītāji izgāja laukā. Saimnieks, to labi noklausījies, teica: "Dziedzera kalni, atveries!"

Tagad kalniņš atvēries un saimnieks pārgājis mājā laimīgs. Nu viņš paņēmis zirgu un ratus un braucis uz mežu pēc naudas, jo nu viņš labi zināja, kā varēja tikt kalniņa iekšā un ārā. Iebraucis kalniņā, viņš piebēra pilnus ratus ar naudu un tad brauca mājā. Mājā viņš nu grib izmērīt savu naudu, bet viņam nav sieka. Tā viņš noiet pie bagāta saimnieka un prasa tam, lai palienot sieku. Bet bagātais grib zināt, ko gan nabags mērīs, un iespiež sieka dibenā piķi. Izmērījis savu naudu, nabaga saimnieks atnesa sieku atpakaļ bagātajam saimniekam, bet sieka dibenā bija pielipuši daži naudas gabali. Bagātais nu prasa: "Kur tu tik daudz naudas ņēmi, ka vari ar siekiem mērīt?"

Nabaga saimnieks atbild: "Mežā Dziedzera kalniņā."

"Kur tad tas Dziedzera kalniņš ir?"

Nu nabaga saimnieks visu izstāsta, kur Dziedzera kalniņš atrodas, un ka tur var tikt iekšā. Bagātais saimnieks nu steigšus vien braucis uz Dziedzera kalniņu pēc naudas. Viņš arī tiek tur iekšā, ka jau nabaga saimnieks bija pamācījis, piekrauj pilnu vezumu ar naudu un nu grib braukt laukā. Bet sarunādamies ar nabaga saimnieku, viņš nebija ievērojis, kas jāsaka, lai tiktu atkal laukā. Viņš pats palīda zem galdu un zirgu ar ratiem iebraucis tumšā kaktā. Kad pārnāca laupītāji, tūliņ nosēdās pie galda un sāka ēst. Pie laupītājiem bija arī viena meita, kurai ēdot nokrita nazis zemē. Liecoties pie zemes, viņa sapirdās. Citi sāka smieties un meita no kauna palīda pagaldē, kur bija arī bagātais saimnieks paslēpies. Meita, viņu ieraudzīdama, tūlīt pasauca citus laupītājus, lai skatās, kas tas par cilvēku. Laupītāji nu paņēma saimnieku un sagraizīja to gabalu gabalos.