Reiz dzīvoja bagāts vīrs, kam nekas netrūka. Bet bagātajam kaimiņos dzīvoja viens nabags, kam tikai bija seši ēzeli. Nabaga vīrs gāja vienu dienu ar saviem ēzeļiem uz mežu. Nobijis pie kāda kalna, piesēja savus ēzeļus un apsēdās uz vienu celiņu. Te uz reiz nabags ieraudzīja sešus vīrus nākam un viņš jau tūliņ saprata, ka tie ir laupītāji. Nabags paslēpās krūmos, lai viņu neredzētu. Laupītāji pienāca pie kalna un sauca: "Svētā Silvara, atveries!"

Kalns tūliņ atvērās un laupītāji iegāja iekšā. Iegājuši viņi nolika naudu, ko bija atnesuši, un gāja atkal ārā. Izejot laupītāji atkal sauca: "Svētā Silvara, aizveries!"

Un kalns atkal aizvērās. Kad laupītāji bija aizgājuši, tad arī nabags piegāja pie kalna un uzsauca: "Svētā Silvara, atveries!"

Kalns atvērās un nabags iegāja iekšā, kur visa kalna iekšiene bija pilna ar zelta naudu. Pa laimi nabagam bija līdz seši maisi. Šis nu paņēma maisus, piebēra tos ar zelta naudu, uzlika maisus ēzeļiem un uzsauca: "Svētā Silvara, aizveries!"

Kad kalns bija aizvēries, tad nabaga vīrs jāja uz māju. Pārjājis mājā, viņš gribēja savu naudu izmērīt, bet pa nelaimi, nebija sieka. Tādēļ gāja pie bagāta kaimiņa, lai aizdodot sieku uz īsu brīdi. Bet bagātais domā: "Ko tad gan šis mērīs?"

Gribēdams to izzināt, viņš iespiež sieka dibenā piķi.

Nabaga vīrs, izmērījis savu naudu, aizsūtīja sieku atpakaļ. Bet viens naudas gabals bija pielipis pie piķa, un nu bagātais kaimiņš tūliņ saprata, ka nauda mērīta. Bagātais vīrs steidzas tūliņ pie sava kaimiņa un jautā: "Kur tu sadabūji īsā laikā tik daudz naudas?"

Nabaga kaimiņš izstāstīja visu, ka pie naudas ticis, un pamācīja arī, kas jāsaka pie kalna, lai varētu tikt iekšā. Labi. Bagātais vīrs salasīja visus savus maisus, iejūdza ratos zirgus un brauca pie kalna. Vārdus, kas jāsaka, kalnu atverot, viņš jau zināja. Kalns arī atvērās, bagātais vīrs iegāja iekšā, piegrāba naudu pilnus maisus, cik tik bija, un jau taisījās iet ārā. Bet par nelaimi, nebija izprasījis tos vārdus, ka lai kalns atvērtos. Nu bija mierīgi jāgaida, kas notiks. Te viņš dzirdēja, ka kaut kas jau nāk. Viņš visu saprata, ka tie ir laupītāji, un ka viņam būs jāmirst, bet ārā vairs nevar tikt. Laupītāji pienāca pie kalna un uzsauca: "Svētā Silvara, atveries!"

Nu bagātais gan atminējās vārdu, kas jāsaka, bet bija jau par vēlu. Laupītāji atrada bagāto vīru kalna iekšienē un tūliņ to nokāva. Viņa piederīgie un nabaga vīrs bagāto nesagaidījuši, gāja pie kalna to meklēt un atrada, ka tas bija sacirsts četros gabalos.