Vienai mātei un tēvam nebijis neviena bērna. Māte bijusi par to gauži bēdīga un vienmēr nosaukusies: "Kaut man būtu vai tik liels dēliņš, kā rokas īķšķītis!"

Reiz māte gājusi uz baznīcu un atkal bēdājusies tā paša dēliņa dēļ. Viņai pretim nācis mazs un vecs vecītis. Vecītis padevis labdienu un iedevis mātei lielu ķirbju. Lai šī ķirbju izvārot un noēdot, tā pasacījis vecītis. Māte aiznesusi ķirbju mājā, pārgriezusi vidū pušu un sākuši mizot. Vienā pusē bijis ritīgs ķirbis, bet otrā pusē sēdējis mazs, mazs puisītis, un tik liels, kā īķšķītis. Māte bijusi bezgala laimīga, ka nu šai būšot dēliņš, nu viņa to glabājusi un mīļojusi. Bet ka par brīnumu, mazais puisītis nemaz lielāks neaudzis. Viņš bijis visādi gudrs un apķērīgs, bet lielāks neaudzis un tāds pats vien palicis ka īķšķītis. Māte viņu ar iesaukusi par Īķšķīti.

Reiz tēvs tīrumā ecējis. Māte gribējusi nest tēvam uz tīrumu brokastis. Pieskrējis Īķšķītis un sacījis : "Uzliec man spainīti uz galvas, es aiznesīšu tēvam brokastis."

Māte uzlikusi Īķšķītim spainīti uz galvas un tas aizgājis uz tīrumu svilpodams. Pa ceļu braucis ķēniņš un skatījies un brīnējies: spainītis iet pa zemi un viens apakšā svilpo! Kad nu spainītis ticis pie ecētāja, tad tas apstājies un cilvēka balss teikusi; "Tēt, es tev atnesu brokastis!"

Tēvs paņēmis spainīti un sācis ēst. Nu Īķšķītis atkal sacījis : "Tēt, es paecēšos tavā vietā!"

"Ka tu varēsi?" prasījis tēvs.

"Nu, iecel mani zirgam ausī, gan jau tad būs labi!"

Tēvs iecēlis Īķšķīti zirgam ausī un tas nu ecējis, ka kūpējis vien. Ar roku viņš paķēris zirgam pie iemauktiem un pagriezis, uz kuru pusi vajadzējis. Ķēniņš skatījies un brīnējies: ecētāja nav, bet zirgs iet pa tīrumu, ka pienākas. Nu ķēniņš gājis pie tēva un prasījis, kur tad esot pats ecētājs. Tēvs atbildējis, ka tas sēdot zirgam ausī. Nu ķēniņš brīnējies vēl vairāk: "Kā, vai tad viņš tik mazs?"

"Nu, ka īkšķis!" atbildēja tēvs.

"Vai Dievs," sacījis ķēniņš. ,;Pārdod man viņu!"

"Nē, kungs, nevaru pārdot!" atbildējis tēvs.

Īķšķītis sadzirdēs ķēniņa runu un pačukstējis tēvam: "Pārdod mani par sieku naudas."

Beidzot tēvs bijis ar mieru Īķšķīti pārdot un ķēniņš viņam aizmaksājis sieku naudas. Nu ķēniņš ietinis Īķšķīti šņudaukā un iebāzis ķešā. Ķēniņš braucis tālāku un Īķšķītis tam pa ķešu svilpojis. Ķēniņš piebraucis pie viena kroga un iesūtījis kučēru pēc dzeramā. Nu Īķšķītis teicis : "Man nāk miegs."

"Nu, guli vien, guli," teicis ķēniņš.

Bet Īķšķītis vis nedomājis gulēt. Viņš pieķēzījis ķēniņa šņudauku, izlīdis no ķešas un no karītes ārā. Īķšķītis aizgājis atpakaļ pie sava tēva.

Ķēniņš aizbraucis mājā un visiem stāstījis, kādu mazu puisīti viņš nu nopircis. Visi gribējuši mazo puisīti redzēt. Ķēniņš grūdis roku ķešā un izvilcis šņudauku. Bet tur nekā nebijis, tikai netīrumi. No paša Īķšķīša vairs ne vēsts! Nu ķēniņš gājis atpakaļ pie tēva. Ka tad, Īķšķītis bijis tur. Ķēniņš prasījis, lai atdod Īķšķīti. Tēvs nedevis un Īķšķītis teicis, ka viņš vairs atpakaļ neiešot, jo viņu glabājot pa pieķēzītu ķešu. Ķēniņš nu sacījis, lai pārdodot. Tēvs negribējis pārdot. Bet kad Īkšķītis pačukstēja tēvam: "Prasi otru sieku naudas!" tad tēvs ar bijis ar mieru Īķšķīti pārdot.

Ķēniņš iedevis tēvam otru sieku naudas un aiznesis Īķšķīti uz savu pili. Ķēniņš atdevis Īķšķīti ķēniņienei un nu tas dzīvojis ķēniņa pilī. Reiz Īķšķītis iegājis ķēķī, uzrāpies uz poda vāka un apsnaudies. Nākušas govu meitas govīm dzērienu liet un cēlušas podam vāku nost. Īķšķītis iekritis podā, bet tūliņ arī meita bijusi ar ķipi klāt un ielējusi Īķšķīti ar visu dzērienu spaini un aiznesusi uz kūti. Meita ielējusi dzērienu silē un klam, klam, klam! govs bijuši jau sili izdzērusi un Īķšķītis atjēdzies govs vēderā.

Nu Īķšķītis traki mocījies, kamēr ticis no govs vēdera laukā. Beidzot viņš izmocījies gan un pieķēries govij pie pakaļas. Moderes nākušas govis slaukt un viena pienākuši arī pie tas govs, pie kuras pakaļas turējies Īķšķītis. Modere sākusi govi slaukt. Piens tecējis čurkstēdams slaucenē un Īķšķītis kliedzis līdz: "Čī, čā, modermeitas govis slauc!"

Nu modere skrējusi pie ķēniņa un pastāstījusi, ka Īķšķītis esot govs vēderā. Ķēniņš licis govi nokaut un izmeklējies velti. Īķšķītis negribējis doties ķēniņam rokā un ielīdis atpakaļ govij pakaļā. Pašlaik laidara ienācis nabags un lūdzies, lai viņam atdodot govs desas. Ķēniņš atdevis nabagam desas, tas sagāzis desas maisā un gājis projām. Īķšķītis izlīdis no desas un kliedzis: "Nabag, svied tās desas zemē!"

Nabags apstājies un klausījies. Tuvumā neviena cilvēka nebijis. Nabags gājis tālāku savu ceļu. Nu Īķšķītis kliedzis atkal: "Nabag', svied tās desas zemē! Citādi tev būs slikti!"

Nabags apstājies, izklausījies, bet desu nesviedis. Nu Īķšķītis kliedzis pa trešam lāgam:

"Nabag', svied tas desas zemē, savādi velns tevi grābs ciet!"

Nu nabags nosviedis desas un aizbēdzis. Bet tikko Īķšķītis gribējis spudīties no desas ārā, ka pieskrējis liels vilks un kamps, kamps, kamps! norijis desas. Pa laimi vēl Īķšķītis laikā paspējis ieskriet desā. Nu viņš bijis vilka vēderā. Īķšķītis mocījies, ka mēr ticis no vēdera ārā. Viņš nu pieķēries vilkam pie pakaļas un sācis svilpot. Vilks klausījies, ko klausījies un sācis laist ļe kas vaļā. Vilks skrējis, ko skrējis, kamēr pārskrējies, kritis gar zemi un bijis uz vietas beigts.

Nu Īķšķītis gājis pie tēva. Tēvs un māte bijuši ļoti laimīgi, kad tie atkal Īķšķīti redzējuši. Nu Īķšķītis teicis uz tēvu: "Tagad tu mani vairs pārdot nepārdod."

Īķšķītis nu palicis arvien pie sava tēva un viņi dzīvojuši laimīgi.