Īkšķītis.

3. A. 700. Jansonu Pāvils Dzirciemā. Jkr. V, 22, l.

Vienam tēvam i bī's viens dēls, bet dikt mazi'š no augum' --pirkst lielumē tik - un tāpēc vin' iesaukuš' pa "Īšķit". Kad nu vi'š nācs vecaks, izsūtej's māt' viņ' vienreiz laukē, iznest tēvam brokast', kas turpat netāl ar's. Kamēr nu tēvs ēd's brokast', tamēr šis aka ielīd's zirgam ausē un sa'cs švilpēt. Viens kungs brauc's garam, dzirdej's, ka šis tur svilpē, un prasij's tam tēvam: kas tur tā svilpē? Tēvs atteic's, ka tas esot viņam dēls un izsauc's viņ' no to auss ārē. Kungam vi'š dikt patic's un vi'š gribej's, lai tas tēvs viņam pārdod un prasej's: cik viš grib pa viņ'? Tēvs atteic's: lai viņ' apberot viscaur a naud', tad viņ' atdošot. Kungs tā darej's un tēvs atdev's Īšķit'a, lai ved projam. Kungs nu nosēdinaj's Īškit uz buk', lai brauc līdz. Bet šis braucot nogāzies un apkrit's apakš vien pēk krūmos. Tur i ganej'š gov's turpat un vien' gov' viņ' ieēd's. Vakarē nu gan' pādzin's gov's majē, laidarē, un meit's iegājuš' slaukt; bet līdz ko tas vien meit' iesāc's to gov' slaukt, ku tas Īšķits, tad šis sauc's govam tai vēderē: "Šļūku, šļūku, moder meit', ko tu slauc man pien'!"

Meits sabijušies, skrējuš' uz istab' un teikuš', ka tas gov' ī traks. Tad nu nokavuš' to gov' un izmetuš' iekš's ārē uz lauk'. Viens nabags gāj's pa ceļ', ieraudzēj's des's, domej's: tie jau man ģeld, un iebāz's kulē. Bet Īšķits sauc's iekšē: "Ubags, nabags, ku tu man nes's?"

Nabagam palic's bail; tas nosvied's des's zemē un muc's projam. Pēc kād' laik' nāc's vilks, ieraudzej's des's, pakampis un aprij's a vis' Īškit'. Pa kād' laik' gāj's vilks ķert ait's. Īšķits to redzej's pie otr' gal' un līdz ko vilks skrēj's aitās, tas sauc's: "Gan', gan', Vilks aitās!"

Bet vilks sit's pakaļ' gar pried' un teic's: "Kluss, kluss! būs man, būs tov, būs tov, būs man!"

Lai vilks iet, ku iedams, Īšķits tik bļauj viņam vēderē, tā, ka nemaz nav vai's dabūt ēst un beigās nosprādz's. Tad nu Īšķits pārgāj's i' mājē pie tēv - tēvam bī's pulk' naud' un dēls viņ' dzīveiš' laimig'.