Tēvam būs viens pats dēliņš, tik mazs kā īkstis, un lielāks nemaz ar neaudzis un tāpēc šo iesaukusi par Īķšķīti. Īķšķītis visādi būs vareni gudrs, tikpat kā lielais cilvēks.
Reiz tēvs tīrumā aris un māte aizstellēs Īķšķīti uz tīrumu , lai aiznesot tēvam ēst. Īķšķītis aiznesis arī un kamēr tēvs ēdis, tik Īķšķītis ierausies zirgam ausī un aris un svilpēs. Pašreiz garām braucis ķēniņš un šis nu brīnējies, ka zirgs viens pats iet pa vagu un viens svilpē. Ķēniņš nu ies tēvam klāt un prasīs, kas tas šim tāds par arāju esot un kas tik vareni svilpējot. Nu tēvs sacīs ķēniņam, ka tas jau esot šā dēls, tik liec kā ritīga cilvēka īkstis, šis nu sēdot zirgam ausī, arot un svilpējot. Ķēniņš prasīs tēvam, lai tik šim ar parādot, kāds tas mazais vīriņš esot. Nu tēvs sagājis un izcēlis Īķšķīti zirgam no auss un radīs ķēniņam.
Ķēniņam Īķšķītis vareni iepaticies un šis prasīs tēvam, cik šis gribot, un vai gribot šim Īķšķīti pārdot. Ne, tēvs negribēs no iesākuma pārdot, bet ķēniņš pēdīgi sasolīs tēvam veselu lērumu naudas, un tēvs nu pārdevis ķēniņam Īķšķīti un ķēniņš šo tūlītās aizvedis uz savu pili.
Īķšķītis dzīvos ķēniņa pilī un šim ies labi. Ķēniņam būs sāls bedres un tur atkal nabagos dzīvos tādi Zivju ielejas ļaudis un šiem atkal sāls nebūs nemaz ar. Nu Zivju ielejas ļaudis nākuši uz ķēniņa sāls bedrēm sāli zagt. Reiz nu Īķšķītis sacīs, ka šis iešot sāls zagļus vaktēt. Labi, ķēniņš būs ar mieru un atlaidis ar Īķšķīti, lai vaktējot. Īķšķītis nu ielīdis sāls bedrēs un vaktēs. Vaktēs, ko vaktēs, kamēr pēdīgi pats apsnaudies, un ka sanākuši zagļi, tā pa tumsu šie sagrābās Īķšķīti ar un ar visu sāli aiznesuši uz Zivju ieleju. Rītiņā Īķšķītis pamodies sāls kaudzē un Zivju ielejā. Nu, nekā. Īķšķītis nu dzīvos pie Zivju ielejas ļaudim un šim tur ar ies labi, jo visi: pret Īķšķīti būs labi un neviens šim pāri ar nedarīs.
Bet Zivju ielejas ļaudis tāpatās arvien vēl ies uz ķēniņa pili sāls zagt un tas Īķšķišam nebūs pa prātam. Viņš nu vienu dienu aizies no Zivju ielejas pie citiem ļaudīm un stāstīs, kādi šie tur Zivju ielejā esot zagļi. Nu tie ļaudis nosprieduši, ka tie Zivju ielejas ļaudis esot jāpārmācot, un sākuši šos no augšas applūdināt ar ūdeni. Zivju ielejas ļaudim nu būs lielas nedienas, jo šie no plūdiem vairs nekur nevarēs doties. Bet ka šos vairs no augšas neplūdinās, tā Zivju ielejas ļaudis atkal sākuši zagt sāli. Nu Īķšķītis nodomās, ka jāiet un jāmāca Zivju ielejas ļaudis uz labu. Viņš nu paņēmis bībeli ar zelta burtiem un ies uz Zivju ielejas ļaudim un gribēs šos mācīt. Bet kā šis aizies Zivju ielejā, tā šo ļaudis saķēruši un nosprieduši, ka Īķšķīti jāupurējot Ledus dievam, jo viņš Zivju ielejai esot lielu postu darīs.
Nu tā ar Zivju ielejas ļaudis izdarīs: uzlikuši Īķšķīti uz ledus gabala, lai nu šis peldot lejā. Īķšķītis braucis uz ledus gabala lejā un kā pa laimi izglābies un izķepurojies malā.
Nu Īķšķītis nospriedis, ka jāietot uz tēva māju. Gājis, gājis un pēdīgi piekusis. Ceļmalā gadīsies vesela čupa sapļautu zāļu un Īķšķītis ielicies zāles un apgulies. Tik nu Īķšķītis gulēs, kamēr nākušas govis no gana mājā un ka viena govs grābusi zāles, tā norijusi Īķšķīti ar līdz. Nu Īķšķītis tik vēl tā atjēdzies, ka jau būs govs vēderā. Nu šis ķepurojies, kamēr izķepurojies no govs vēdera laukā un pieķēries pie šķiņķa. Ka nu nākuši saimnieks govis slaukt, tā Īķšķītis pillā galvā svilpēs. Saimnieks pārbīsies, ka govs svilpējot, un skries kliegdama pie saimnieka un stāstīs, ka govs esot noburta, svilpējot kā ritīgs cilvēks, nu govs jākaunot no. Saimnieks licis nokaut govi un ka desas būs izgāztas laukā, tā saimnieks sacīs, lai desas rokot no. Bet pašreiz viens nabags gājis garām un tas sācis lūgties, lai atdodot
šim desas. Saimnieks atdevis nabagam desas, nabags sagāzis desas maisā un gājis prom. Ka nu nabags pagājies tādu gabaliņu, tā Īķšķītis izlīdis no desas un atkal svilpēs pēc negudra. Nabags klausījies, ko klausījies - pēdīgi metis desas zemē un aizbēdzis.
Kā nu Īķšķītis jau gribēs ķepuroties no desām laukā, tā saskries vilks un norijis desas ar visu Īķšķīti. Nu Īķšķītis būs vilka vēderā. Šis nu atkal ķepurojies, kamēr ticis no vilka vēderā laukā un pieķēries vilkam pie astes. Kā nu vilks gājis uz medībām, tā Īķšķītis kliedzis: "Gani, gani, sargāties, vilks ies pie lopiem!"
Nu vilkam būs tīras nedienas. Ka vien šis gribēs ko medīt, tā Īķšķītis visu izjaucis un vilkam tīri dūša jau būs galā. Vilks nu sācis lūgties, lai ejot no šā prom. Nu Īķšķītis sacīs tā, lai viss vilku bars skrienot uz šā ,tēva pirti. Kā izkurināšot pirti un krietni nopēršoties, tā šis tikšot no vilka vēdera laukā. Nu vilks būs laimīgs un viss vilku bars drāzies uz Īķšķīša tēva pirti. Nu Īķšķītis licis, lai vilki visi lecot pa logu pirtī iekšā. Vilki salēkuši pa logu pirtī un ka tas vilks lēcis, kam Īķšķītis būs vēderā, tā Īķšķītis izšmudījies vilkam no vēdera laukā un gar palodzi nolēcis zeme, aizskries pie tēva un sacīs: "Ej nu, tēt', uz pirti. Pirts pillā aunu!"
Tēvs nu aizskries uz pirti un skatās: pirts pillā vilku. Nu tēvs ņēmis mietu un tik svētēs vilkus no un visiem ādas par kārti.
P i e z ī m e 1. Šo pasaku teicēja K. Cīrule atcerējās no savas mātes, kas mirusi apm. priekš 25 gadi un bijusi tad 70 gadi veca. Teicējas māte arī tāpat stāstījusi, ka Īkstīti ziedojuši Ledus dievam. Pasaku esmu uzrakstījis 27. februārī 1927. g. Viņa nav sagrozīta, labota, vai arī pārtaisīta, bet gan uzrakstīta pilnīgi nesabojāta. - A. Ziemelis.
P i e z ī m e. Epizode par Zivju ieleju, Ledus dievu un sāls zagšanu ir cēlusies no "Skolas-maizes" I (pirmais izd. 1864. g.), kur teika ir ievietota 35. numurā ar virsrakstu: "Misionārs". Dievs vecās un īstās tautas tradīcijās ir tikai īpašvārds, ko arī jau A. Lerchis-Puškaitis gluži pareizi ir novērojis (skat: VII, I, Ievads). P. Š.