Kādam saimniekam bijis tik liels dēls ka īkšķis. Tas izgājis pie tēva uz lauka, kur tas ecējis. Kamēr tēvs ēdis, tamēr dēls iekāpis zirga ausi un par tēvu ecējis. Kāds kungs braucis garam, redzējis zirgus vienus ejam un dzirdējis svilpojam; tas prasījis saimniekam, ka tas notiekot. Saimnieks teicis, ka viņa dēls, zirga ausi sēdēdams, ecējot. Kungs gribēja tādu zēnu līdz jemt, bet saimnieks viņu nodeva. Tas esot viņa bērns, lai gan tik mazs. Bet kad kungs deva saimniekam puspūru naudas, tad tas beidzot aizdeva taču dēlu projām. Kungs uzceļa to uz buka un brauca uz mājām. Bet īkšķītis izkrita pa kādu caurumu no ratiem ara. Kad lietus lija, viņš pagāja apakš kādas sēnes. Kunga govis turpat ganījās un viena ieēda īkšķīti ar visu seni.
Kad meita vakara, šo govi slaukdama dziedāja: "Rīrū, govsniņ, rīrū, rīrū!" tad Īkšķītis govs vēdera sauca: "Rīrū, kaķu mauka, rīrūrī!"
Meita teica moderei, ka govs vēderā runājot. Kad modere gāja slaukt - tāpat. Modere teica kungam. Kad kungs piegāja pie govs - tāpat. Kungs lika govi nokaut un tas iekšas izgāst ārā. Kāds nabags uzcēla tas desas un nesa projām. Bet Īkšķītis viņam sauca: "Ubags, nabags, kur tu mani nesīsi? - Ubags, nabags, kur tu mani nesīsi?"
Nabags nosvieda tas desas tad ceļmalē. Vilks pienāca un apēda tās desas. Tad vilks gribēja iet lopos, bet līdz viņš tiem tuvojas, tad īkšķītis vilkam no pakaļas sauca: "Gani, gani, vilks lopos!"
Gan vilks grūda pakaļu pie viena koka, pie otra, teikdams: "Kuš, kuš, pakaļiņa, būs man, būs tev."
Bet tas neka nelīdzēja. Kad tā vilks nevarēja vairs nevienu lopu dabūt, tad tas nosprāga un īkšķītis iztapa tā no vilka ārā un aizgāja pie tēva atpakaļ.
P i e z ī m e. Līdzīgu variantu tiku arī Raunā dzirdējis līdz ar izsaukumu: "Ubags, nabags, kur tu mani nesīsi." P. S.