Reiz dzīvoja viens tēvs, kam bija dēls, ne lielāks par pirkstu. Tēvs suta viņu reiz uz tīrumu ecēt. Viņš arī paņem zirgus, ecešas un iet tīruma ecēt. Viņš ielīda zirga ausī un svilpoja. Gar to tīrumu brauc viens kungs un dzird, ka kas svilpo; zirgi iet gluži kārtīgi, bet ecētāja nekur neredz. Kas tas par brīnumu? Viņš iebrauc pie mājas saimnieka, izprasa un dabu zināt, ka saimniekam ir tāds ļoti mazs dēls. Kungs saka saimniekam: Pārdod man to dēlu!"
" Tēvs atbild: "Labi, vari ņemt."
Kungs iesēdina šo Īkšķīti sava karietē un brauc projām, bet šis drīz vien izbēga no kunga karītes. Bēg, bēg - sāk līt stiprs lietus. Mazais bēglis nezina, kur dēties; pēdīgi paslēpjas apakļ vienas vecas bekas. Kāda govs, kas tur bija ganos, piegāja pie bekas un apēda to ar visu Īkšķīti. Govi pārdzen mājās, lopu meita iet un grib to slaukt, bet Īkšķītis uzsauc no govs vēdera: "Meita, neslauc šo govi: viņa ir ragana!"
Neko darīt, govs bija jānokauj. Tā nu nokauj to govi un atdod vienai nabadzei desas, lai aiznesot kaut kur uz krūmiem.
Nabadze nes desas krūmos, bet Īkšķītis kliedz no desām: "Nabadze, nabadze, kur mani nesīsi!"
Pēdīgi viens vilks apeda govs desas ar visu Īkšķīti. Ka nu vilks grib tuvoties kādiem lopiem, tā Īkšķītis kliedz no vilka vēdera: "Gans, gans, vilks nāk virsū!"
Vilks nevar saprast, kas tur kliedz, un doma, ka paša pakaļa runā. Lielās dusmās viņš sāk sist pakaļu pret koku, saukdams: "Klusu, pakaļa, dabūsi gaļas!"