Vienam tēvam bija ļoti mazs deliņš, kuru sauca par Īkšķīti. Tēvs aizgāja uz tīrumu ecēt, Īkšķītis aiznesa tēvam ēst. Kamēr tēvs ēda, Īkšķītis iekāpa zirgam ausi un svilpoja.
Gaŗām brauc lieli kungi un prasa tēvam, kur viņš tādu zirgu ņēmis, kas mākot svilpot. Tēvs izstāsta, ka viņam esot tāds dēliņš, ka īksītis, un viņš esot iekāpis zirgam ausi un svilpojot. Lai atdodot viņam. Tēvs bijis ar mieru un atdevis Īkšķīti lieliem kungiem.
Liels kungs iebāzis Īkšķīti kabatā. Bijis jābrauc par ganībām. Īkšķītis izkāpis no kabatas un palīdis apakš bekas. Pēc pusdienas gani izdzinusi govis un viena govs apēdusi Īkšķīti ar visu beku.
Vakarā modere gājusi govi slaukt un nevar saprast - govs vēdera sauc: "Kaunies, kaunies, ko tu mani slauc!"
Meita aiziet uz māju un prasa, ko gans govij padarījis. Gans nezin neka. Govi nokauj un desas izmet zeme.
Nāk ubags, paņem desas un nes projām, bet Īkšķītis sauc desas: "Ubag, nabag, kur tu mani nesīsi?"
Ubags izbīstas un nomet desas zeme. Nāk vilks un apēd tās, bet Īkšķītis tā rūc pa vēderu, ka vilks tīri nobijies. Viņš dauza dibenu pie priedes, kamēr nobeidzas.
Nu Īkšķītis izlien vilkam no vēdera, aiziet uz upi nomazgāties un priecīgs atgriežas tēva mājā atpakaļ. Ta viņš vēl šodien dzīvo, ja nav miris.