Reiz dzīvoja divi vecīši un viņiem nebija neviens bērns. Reiz viņi runāja un bēdājās, kaut jel viņiem būtu tāds dēls ka īkšķītis. Te ienāca mazs, mazs puisītis, tik mazs ka mazais ikšķītis, un teica, ka esot viņu dēls, lai tik nu dodot darbu. Tēvs gāja no rīta art, Īkšķītis ar' gāja līdz, iesēdās zirga ausī un svilpoja. Brauc garam kungs un grib zināt, kas tur svilpo. Tēvs pastāsta, ka tas Īkšķītis. Kungs sasola lielu naudu, lai tēvs Īkšķīti šim pārdod. Īkšķītis arī pierunā tēvu, lai tik saņem naudu. Kungs nu laimīgs, iesēdina Īkšķītiti ratos un brauc uz māju. Aizbrauc mājā - Īkšķīša ne jutin nejūt! Īkšķītis bija mežā izlecis no ratiem, paslēpies zem lielas bekas un aizmidzis. Rītā tai mežā ganās muižas govis un viena govs apēd lielo beku ar visu Īkšķīti. Nu, ko nu? Nu Īkšķītis ir govs vēderā. Pusdiena meitas nāk govis slaukt, bet Īkšķītis govs vēderā runa: "Šļīku, šļāku, ko tu mani slauc?"
Meita izbīstas, iet stāstīt moderei, ka govs runā. Modere netic, nāk pati govi slaukt, bet Īkšķītis atkal: "Šļīku, šļāku, modere, netic meitām, nāk mani slaukt!"
Modere nu pastāsta kungam un tas liek govi nokaut, bet desas izmet ara. Iet garām ubags un iebāž desas savā kulītē. Bet Īkšķītis sauc atkal: "Ubags, nabags, kur tu mani nes?"
Ubags izbijās, nosvieda desas zeme. Gāja gaŗām vilks, ieraudzīja desas un aprija ar visu Īkšķīti. vakarā vilks gāja jērus zagt, bet Īkšķītis saka kliegt: "Vilks aitās, vilks aitās!"
Gan vilks labināja: "Kuš, pagaidi, dabūsi jērgaļu!" bet Īkšķītis izlīda no vilka vēdera un pārgāja pie vecākiem, kur dzīvo vēl šodien, ja nav nomiris.