Vienam zemniekam bijis viens pats dels Ansītis, kas bijis tik liels ka laba vīra īkšķis. Reiz tēvs licis dēlam ecēt. Ansītis iesēdies zirga ausī, ecējis un svilpojis. Ecējamais tīrums atradies ceļa malā. Pa ceļu braucis kāds kungs un izdzirdis Ansīti svilpojam, bet nevarējis to nekur ieraudzīt, jo redzējis tikai zirgus un ecēšas. Kungs licis kučierim pieturēt un gājis meklēt ecētāju. Kungs piegājis pie ecēšām, bet tomēr nekur neredzējis ecētāju, tikai dzirdējis to svilpojam. Kungs uzsaucis, tad Ansītis atsaucies no zirga auss. Kungs izcēlis Ansīti no zirga auss, ielicis ratu pakala un braucis tālāk. Kungs bijis ļoti priecīgs par mazo vīreli un sarunājies ar kučieri par viņu. Tā runādamies, kungs nav paskatījies, ko Ansītis dara ratu pakaļā. Ansītis izkāpis no ratiem un gājis uz mājām. Piepēši uznācis lietus. Ansītis palīdis zem kādas sēnes, kamēr lietus pāriet. (Pa to laiku nākušas muižas govis ganīdamās, un kāda govs apēdusi sēni ar visu Ansīti.
Pusdiena gans pārdzen govis mājās. Meitas iet slaukt govis. Viena meita sāk rietināt to govi, kam Ansītis vēderā, un saka: "Rīrū, rīrū, rīrū!" Ansītis atkal vēderā atbild: "Rīru, meita mauka, rirū!"
Meita izbijusies iet pie moderes un saka, ka govij velns vēderā. Modere nu nāk pati slaukt to govi. Tiklīdz modere sāk slaukt govi, Ansītis vēderā saka: "Rīrū, rīrū, modere mauka, rīrū!"
Modere saka, ka govs slima un vajag viņu kaut nost. Tad atnākuši viri un nokāvuši govi. Kamēr vīri dīrājuši govij adu ienācis kāds nabags. Nabags lūdzies dāvanas. Kad govs bijusi uzšķērsta, kungs atvēlējis nabagam iedot govs plaušas. Plaušās bijis paslēpies Ansītis, ko kungs nav nemaz zinājis. Nabags ielicis plaušas kulē un gājis tālāk. Tikko nabags pagājis kādu gabalu un sasniedzis mežmalu, tā plauši kulē sāk runāt: "Ubags, nabags, kur tu mani timbāsi?"
Nabags sabīstas un izsviež plaušas no kules un iet prom. Tikko nabags aizgājis, skrien vilks un apēd plaušas ar visu Ansīti. Vilkam ar govs plaušām vien nepieticis, viņš gribējis ganos nokost kādu jēru. Tiklīdz vilks skrien aitu pulkā, tā Ansītis vilka vēderā kliedz: "E, ļaudis, vilks aitās!"
Vilks atkal klusina Ansīti sacīdams: "Klusu, pakala, būs tev, būs man!"
Bet Ansītis neklausās vilka un kliedz vēl stiprāki. Tad saskrējuši ļaudis un situši vilku. Vilkam no stipriem sitieniem sabojājies vēders un vilkam sācis iet cauri. Tā nu reiz Ansītis izkļuvis no vilka vēdera, nomazgājies un gājis atkal pie tēva.