Vienam vīram nebijis neviena dēla, tad viņš iepirdis krāsnī un iznācis tāds dēliņš kā īkšķītis. Kad tēvs gājis art, tad īkšķītis ielīdis zirga ausī un dzinis zirgu. Kamēr tēvs apsēdies un pīpājis, tikmēr īkšķītis aris. Pašlaik braukuši garam kungi un prasījuši: "Kas tev to zirgu dzen?"
Virs atbild: "Mans dēls."
Tad kungi prasījuši, lai viņš pārdod to dēlu viņiem, un vīrs pārdevis arī. Kungi paņēmuši īkšķīti, ieliek zelta bundulā, brauc tālāk un piebrauc pie viena meža. Viņi nu grib paskatīties, ko īkšķītis dara. Kā ataisījuši bundula vāka, tā īkšķītis izskrējis no bundula un ieskrējis mežā zem vienas sēnes. Tur gani ganīja govis un viena govs bija apēdusi sēni ar visu īkšķīti. Vakarā gani pārdzen govis mājā, un meitas nāk slaukt. Rietinādamas govis, meitas dziedāja: "Riet, riet gotiņa!"
Bet govs vēderā atkal kaut kas dzied: "Riet, riet, meitiņa!" Meita gāja iekšā pie saimnieka un stāsta, kas tai govij noti cis, ka tās vēderā kas runā. Tad viņi nokāvuši govi, gaļu paturējuši, bet desas atdevuši nabagam. Nabags ieliek desas kulē un iet pa ceļu tālāk. Ejot viņš dzird, ka kulē kas dzied: "Uba dziņ, nabadziņ, kur tu mani nes? Nes kur nesdams, neatstāj ceļā!"
Nabags izdzirdis, ka kulē kas dzied, sabīstas un izsviež desas laukā, lai pūst. Nu atskrējis vilks un apēdis govs desas. Kad nu vilks gājis uz lopiem, tad īkšķītis izšauj savu galvu laukā un sauc: "Gani, gani, vilks aitās!"
Vilks uzsauc: "Klusi pakaļa, tev būs puse, man būs puse!"
P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījis V. Barkovskis Latgalē. P. Š.