Īkšķītis.

14. A. 700. S k o l n i e k s A. R i t e n s N i c ā. K. L i e l o z o l a k r.

Vienam tēvam bijis tik mazs dēls kā mazais pirkstiņš. Reiz māte izcepusi maizi un devusi dēlam, lai aiznes to brokastī tēvam, kas strādājis laukā aiz kāda liela grāvja. Bet mazs būdams, viņš nevarēja tikt gŗāvim pāri. Viņš domājis, ko lai nu dara, un te viņam ienāca prātā izgriest maizes garozai vidu, iesēsties iekšā un braukt gŗāvim pāri. Tā arī viņš izdarījis, aizgājis pie tēva un sacījis, lai ēdot brokasti, "tikmēr es paaršu."

Tēvs gan brīnījies, kā šis aršot, bet tomēr atļāvis. Viņš ielīdis zirga ausī aris un svilpojis. Gaŗām braukuši kungi, uzsaukuši vīram, kas viņam tur aŗ un tā svilpo. Tēvs atteicis, ka viņa dēls aŗot. Tad kungi prasījuši: "Kur tad tas dēls ir?"

Tēvs atbildējis: "Zirga ausī."

Tad tēvs pasaucis dēlu un kungi prasījuši, lai pārdodot viņiem dūšīgo pundurīti. Tad tēvs teicis tiem, lai maksā pieci simti daldeŗu. Kungi arī devusi to naudu, paņēmuši pundurīti un ielikuši tādā mazā kastītē. Kamēr kungi braukuši pa mežu, tamēr pundurītis domājis, kā &127;tikt laukā. Viņš lēnā pacēlis kastītes vāku un izlēcis laukā krūmos. Uznākusi nakts, viņš pa mežu steigdamies ieraudzījis tālumā mazu uguntiņu. Viņš gājis uz to vietu, kur atspīdējusi tā uguntiņa. Atradis tur savu pašu tēva māju. Tēvs ar māti bijuši noraudājušies pēc mazā dēliņa, bet ieraugot to atkal &127;mājā, viņi bijuši ļoti priecīgi, kad dabūjuši naudu, bet arī vēl savu dēlu atpakaļ.

P i e z ī m e. Līdzīgu variantu piesūtījis arī K. Corbiks no Jelgavas. P. Š.