Vienam tēvam bija dēls ne lielāks, ne mazāks par trim sprīžiem. Viņš iesauca dēlu par Sprīdīti. Pats Sprīdītis nu gan bija gatavs pundurītis, krupītis, tomēr dūša tam bija kā milzim. Viņš pats teica: "Ja man, tādam mērenam vīrelim, dūšas neturēsies, kur tad aiztikšu?"
Reiz Sprīdītis apņemas pasauli: apskatīties. Viņš ņem kājas par pleciem un iet un iet, kamēr notiek lielā, lielā mežā. Sprīdītis domā: "Tata te brangi, nolikšos plakaniski atdusēties, atpūsties!"
Kā domājis, tā darīja. Bet kas tev cilvēkam dos mieru? Tā apgabala kungs pašu laiku mežā medī un - kā tāds miglā šāvējs - gandrīz ar savu šaudīšanu nomin Sprīdītim papēžus. Uz reizi kungs pamana mazo un uzsauc: "Vadzi, vardulēn, celies augšā! Ko tā uz ceļa guli? Zaķi tevi nobadīs!"
Bet Sprīdītis nemaz nemostas - kŗāc kā kŗācis. Nu kungs sasauc savus mediniekus un liek visiem vienā reizē izšaut, lai maziņo sabaidītu; bet Sprīdītis pakustina mazo pirkstiņu un guļ kā gulējis. Kungs liek otrreiz izšaut; Sprīdītis pakustina kāju un guļ kā gulējis. Kungs liek trešo reizi izšaut; Sprīdītis dusmīgs, uzlec stāvus un uzsauc: "Kādēļ mani traucējat? Kad likšu pa ļepu, tad aiziesit visi griezdamies!"
Kungs, tādu dūšīgu pundurīti pirmo reizi redzēdams, smejas līks palikdams.
"Tu, mazo knēvelīti, saki man, kuŗam sisenim tad īsti spēji dūru rādīt?"
"Nerunā par siseņiem, runā labāk par lāčiem! Neprasi arī kuŗam, bet prasi drīzāk cikiem. Un ja netici, tad rādi šurp kādu lāci, gan tu tad ticēsi un beidzot no priekiem vēl pieņemsi mani par savu znotu."
Kungs smejas, vai ūku rīdams, un tad par jokiem saka: "Klausies, lielībiņa, savu meitu apsolu tev; bet ja lāci nepievarēsi, tad sukas!"
Labi. No rīta kungs parāda lāci, lai nu ietot. Sprīdītis iebāž akmentiņus kabatā un iet arī. Netālu no kāda šķūnīša lācis guš midzenī. Sprīdītis izrauj vienu akmentiņu, iesviež lācim - lācis atmožas; Sprīdītis izrauj otru akmentiņu, iesviež lācim-lācis noņurd ; Sprīdītis izrauj trešo akmentiņu, iesviež lācim - lācis augšā un pakaļ. Nu Sprīdītis laiž ļekas vaļām, taisni šķūnī iekšā; lācis ko tik māk, paka. Bet līdz ko Sprīdītis pār šķūņa slieksni, tā tas žviks! gaŗšļauku aiz sliekšņa; lācis, vilcienā būdams, šim pāri. Kā lācis Sprīdītim pāri, tā Sprīdītis žviks! augšā un aizcērt durvis. Tebe nu! lācis cietumā un Sprīdītim kunga meita rokā. Kungs rausta plecus un prasa: "Kā tu varēji lāci pievārēt?"
"Kā varēju, kas tur ko jautāt? Ne es situ, ne kavu - paņēmu lāci aiz ausim un iesviedu šķūnītī. Eita nu visi viņu laist ārā, ja jums pa visiem kaut cik dūšas!"
Kungs izbrīnās gan; tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis tur mežā nokaujot divpadsmit laupītājus, tad tik dabūšot.
Sprīdītis paņem akmentiņus, aiziet uz mežu, uzkāp kokā un gaida. Pusnaktī laupītāji pārnāk, ēd, dzeŗ, tērzē. Uz reizi laupītāju virsnieks saka vienam, lai paieskājot viņam galvu. Ieskā, ieskāt- te piepēši Sprīdītis iesviež virsniekam ar akmentiņu pa galvu. Šis bļauj, lai nekaujot tik dikti. Nu ieskā, ieskā; bet Sprīdītis atkal iesviež. Šis paliek nikns un bļauj : "Ja vēl tā kausi, tad sargies!"
Nu ieskā, ieskā - Sprīdītis vēl diktāk iesviež. Tagad virsnieks paķeŗ ieskātāju un velē un velē. Ieskātājs, labi zinādams, ka nevainīgs, sauc citus palīgā. Saskrien citi palīgā un nu iet širum šerum, nu kaujas, ka čīkst vien, kamēr cits pa citu asiņaini, nokusuši bez sajēgas atkrīt augšpēdus. Sprīdītis, to redzēdams, nokāpj no koka un nocērt nejēgām galvas. No galvām tas izņem visas divpadsmit mēles un parāda kungam. Kungs rausta plecus un prasa: "Kā tu varēji divpadsmit tik briesmīgus vīrus pievarēt?"
"Kā varēju, kas tur ko jautāt? Liku vienam pa ļepu, tas gar zemi; liku otram, tas gar zemi; liku trešajam, tas tāpat gar zemi!"
Kungs izbrīnās gan, tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis palīdzot ienaidnieku no viņa zemes izdzīt, tad tik dabūšot. Sprīdītis ir ar mieru; lai dodot viņam baltu zirgu, baltas
drēbes - tad viens pats ienaidnieku aizdzīšot. Labi. Sprīdītis nu uzkāpj zirgam mugurā jāj ienaidniekam pretim, vicina zobinu ap galvu un tik sauc: "Varde, varde, varde!"
Ienaidnieki sadzirdējuši tādu ērmīgu valodu un ieraudzījuši tādu baltu, mazu vīriņu zobinu vicinam, domā: "Tas cits nav, kā enģelītis no debesim nonācis." Tie bēg un aizbēg.
Tagad kungs vairs nelauž vārdu; viņš atdod savu meitu Sprīdītim par sievu.