16. A. 700. S t. U ļ a n o v s k a V i ļ ā n o s. Z b i o r w i a d o m o s c i d o a n t ro p o l o g i k r a j o w e j, T. XVII. 1895. K r a k a v ā, 294, 23.

Bjeja vjecs ar vjaci, jīm nabeja nivīna bārna; a gribjējās jīm, kab byutu koč vīns bārns. Vot jis saka tai iz vjaci: "Bjezdjāsim mjes, kab byutu myusim djēleņč!"

A jei atsoka: "To tu nīlej, nūpāy maņ skjeļinīku kimā bjazd!"

Nūīt jis iz mježu. Nūguojis iz mježu, nūcierš eglai zoru i nas jis, izlic's iz placu. Aizīt jam ļesņiks prīškā, soka: "Kur tu ņas?"

"A vot nasu -- pjeišu sjev skjeļinīku i bjezdēsim mjes ar vjaci i bvus myusim djēleņč!"

Ļesņiks nūzasmjējās i soka: "Nu ņas jau, ņas, ka tasi darēškys!"

Atnas jis iz sātu, saškoldoj tū zoru i nūpyn skejinīcjeņu. A ka jī grib bjezdjāt, to jī vys tī, lai jī kū struodoj, a jī vis tak iz tū skjeļinīcjeņu. Cik laika bjazd jī tī - jau mudri byus djēleņč! Nu, īt jau vjecītis ortu. Jis apar's i ecjej jau, a jei modri brūkast vuoŗej. Izvuoŗej brūkast, jau laidjās, ņas iz tjeiruma, a jis soka tai, tys eikstjeits, tys djēleņč, kur jī izbjazdjāja: "Mam, es ņeššu iz tjeiruma!"

Vjerās jei vjerās, tak po ustobu - kur jis runoj?

"Kur ta tu esi, djēleņ!" jei vaicoj.

"Ša-kur, mamjeņ, es asmu!"

Datak jei pi skjeļinīciņa i ŗadz, ka jau stuov djēleņč, kuŗu izbjazdjāja, taids mozjeņč, mozjeņč, kai eikstjeits. Jis soka: "Mam, es ņeššu tāvam ēst!"

"E, tu djēleņ, kur ta tu taids mozjeņč, nūņessi?"

"Na, mam, es nūņeššu!"

Jei taida roda [priecīga], ka jau djēleņč izbjazdāts, dūmoj jei: "Vot vjecjeits cik ilgi bjazdjāja i nanizbjazdjāja, a es drusku pabjezdjēju i djēleņč jau iraida!"

Jau jei tuŗeisīs ar vjecjeiti vokorā, ka tys juos djēleņč. A jis līk iz galvys pūdu āst tāvam i nas jis pa ceļu i atrūn, īdams, vasari i kņeipstankys, pajem jis īt i klīdz: "Tjāt, ū!"

Tys vjecjeits vjerās, kas tī klīdz: tjāt, ū. A jis danas jam āst, nūlīk tū pūdu i soka: jis īškys acātu. Tāvs vjerās, ka jis tja stuov pi tāva suonūs, i soka: "E, tu djēleņč, tu taids mozjeņč kai eikstjeits, kur tu īsi acātu?"

A jis soka: "Īškys ! "

Daīt pi zyrga, tiuleņ kuop iz egļa [ecēšām], nu egļa zyrgam iz astis, pa asti iz mugurys, īlīņ zyrgam ausī, pa kairū īlīņ, pa lobū izlīņ i ecjej. Vot tāvs vysu dīnu ecjēja, da cik [tik] nanūecjēja, kai jis par stundi. I brauc kungi, kai seņuok vys jau kungi braukuoja, mašynu nabjeja. Brauc jī i soka uz tū vjecjeiti: "Kaids tovs zyrgs gudris, ka jis vīns pats itai šmuki ecjej!"

A jis soka tai : "Tī maņ dāls ecjej."

"Kur ta tovs dāls ir, ka jū navar redzjāt?"

"Ša-kur, pi zyrga! Dāls, ū! "

Jis atzasaucās: "Tjāt, ū!"

"Kur tu esi, dāls?"

"A zyrgam ausī!"

"Ej šur, dāls!"

Jis nu auss izlīņ, zyrgam pa mugoru, pa asti iz egļa i zjamjā ī atīt jis iz tāvu. Vot kungs soka tai : puordūd šam tū dalu par treis simti! Na, napuordūškys! Jam žāl, tam tāvam, puordūt dāla. A dāls soka: "Tjāt, pourdūd mani, es atskrīšu atpakaļ!"

Soka tāvs iz kungu: "Nu, labi, pierc, kungs!"

Kungs atdūd jam naudu, a jam jau nikūr juo likt, ka jis mozjeņč, jis nūzatušās, nūzažņaugsīs. Jem i līk jū naudys-skreiņā. uodys skŗeiņā, pakaļā. A jis soka, tys eikstjeits: "Munu vasari i kaņeipstankys īlīc pi maņa!"

Nu, jī īlīk jam, a jis pajem, rozsyt skŗeini ar vasari, izlaiž naudu i pats izlīņ.

Atbrauc vokorā vjecjeits iz sātu, vaicoj vjacja: "Kur djēleņč?"

"Jau es djēleņu puordjevu."

Vot, jei djēleņa izbazdjāja, a jis puordjevja!

"Na, es izbjazdjēju, na tu!"

Suok buortīs, lamuotīs, a djēleņč jau pi durovu!

"Mam, taisi dūrs vaļā!"

Attaisa jei dūrs, a jis soka: "Tjāt, jiudz zyrgu, brauksim (pjec) naudys ! "

"E, tu djēleņ, duracjeņč! Kur ta mjes jimsim naudys?"

"Na, tjāt, brauksim!"

Cikam tāvs apzavalkās, dāds zyrga aizjiudz ā nūbrauc i sabjer rotūs naudu. Cikom tāvs daīt, dāls jau brauc atpakaļ. Atbraucis iz sātu, soka: "Mam, ša tjev naudys niu!"

"Nu, paldīs Dīvam!" soka muotja, "tagad myusim nauda ir. Tik vīn gaļis nava."

"Mam, es dabuošu i gaļis!"

"Kur ta tu, djēleņ, dabuosi?"

Es dabuošu!"

Jis pajem, īt iz muižu, īlīņ pa atslāgys caurumjeņu klāvā, patim lylajam vjērsim līņ ausī i klīdz: "Kungs, kungs, zaglis pi vjērša!"

Atīt kungs tiuleņ ar kolpim, pazavjerās: nava nikuo klāvā, saka: "E, smūts tī klīdz's!"

Jī i nūīt pa cjeļu, a tys eikstjeits izsāst vjērsim iz golvys i nūvad jū mježā. Īt krīvs pŗet jim, jis soka: "Nūkaun tu maņ tū vjērsi, to myusim byus gaļa iz pusja!"

Krīvs nūkaun vjērsi, nūplēš uodu i gaļi rozcierš pa pusjai, a zornys pamat tī pat iz cjeļa. Pajem eikstjeits i nūnas gaļi muotjai iz sātu, soka: "Ša, mam, tjev niu i gaļa!"

"Nu, labi, djēleņ, tagad vyss asama, tik vin zuoboku naasama!"

"Mamjeņ, byus, i zuoboki!" atsoka eikstjeits.

Laižās jis i īt, īt iz mježu, daīt da tūs zornu, pajem, īlīņ vydā. A vylks īt, ŗadz, ka zornys, giun i apād. Vot, kai jis apād, tys vylks, tuos zornys, to jis navar jau vaira āst dabuot: navar vucyna nūzagt. Ka jis tik īt pi gonu, tai tys eikstjeits i klīdz jam vādarā: "Goni, goni, vylks pi vušku!"

Jis dūmuoja, ka juo čūksts klīdz, i vys syt jū, soka: "Klusi, klusi, čūksts, es tjev gaļis dūšu!"

A eikstjeits soka: "To na tovs čūksts klīdz, to es, eikstjeits! Es atsagulu zornuos, a tu mani apjēdi!"

Vylks soka: "To līņ tu uorā!"

"Na, naleiškys! Nūņas tu da muna pagalma mani!"

"Kai ta es ņeššu? Mani suņi saplāss!"

"Ņas, suņu nava!"

Nu jis par dīnu puorguļ gruovī, vylks, a ka jau tymss vokors, nas jū da pogulma - danas i soka: "Līņ uorā!"

"Na, naleisškys! Ņas tu siņcjās mani!"

Īnas jis jū sincjās, otkait soka: "Līņ uorā!"

"Naleiškys! Īņas mani ustobā!"

Vylks soka: "Es namuoku durovu attaisjēt!"

"Dagrīz čūkstu pi durovu, es attaisjēšu!"

"Dagrīzja vylks čūkstu, attaisjēja eikstjeits dūrs i klīdz: "Nu, ņas vydā!"

Vylks īņasja jū vydā, jis durovys aiztaisjēja, mudri, izleida uorā i klīdz: "Tjāt, mam, jemīt vāzys, sissim vylku!"

Tyuleņ muotja, tāvs pajem vāzys, vylku nūsyt, nūplēš uodu, iztaisa i sašyun zuobokys - tāvam zuobokys, muotjei bocjuki [kurpes]. Soka eikstjeits: "Nu, mam, es dabuoju naudys i gaļis, dabuoju es i zuoboku. Niu dzjeivuosim!"

Nu, jī dzjeivuoja i šūdīņ može [varbūt] dzjeivoj.

P i e z ī m e. Arī krievu un poļu pasakās Īkšķītis rodas pasaulē šādā kārtā, ka šajā un sekošajā variantā. P. Š.