17. A. 700. J ā k u b s J a k u š k i n s R ē z e k n ē.

Reizi dzeivuoja vacs vecis un vecene, bet viņim nabeja bārnu. Jī vīnmār dūmuoja, ka ari lobs byutu kaut leidz pierstiņu puisīts. Pēc kaida laika uz viņim atguoja vacs ubogs. Vecis un vecene ubogam īdevja duovonu un sacīja uz tū: "Mes jau daudz godu asam nūdzeivuojuši, bet myusim vēļ nav nivīna bārna. Kai myusim varātu dabuot kaut leidz pierstiņu dēliņa?"

Tad ubogs atbiļdēja: "Leidz pierstiņu puisīša var dabuot pa vysam vīgli. Pajemīt kaidu pūdiņu un tymā perdīt un perdīt."

Vecis ar veceni tai ari padora. Pajem pūdiņu un tymā pard, pard un izīt leidz pierstiņu puisīts. Ūtras dīnas reitā vecīts aizīt teirumā ortu. Muojuos saiminīca pīcap bļīnu un īdūd puisīšam nest tāvam uz teirumu ēst. Puisīts sajems bļīnus, laižās īt pa teirumu. Nas, nas un īkreit pūdā.

Pīīt vylks un apād bļīnus, bet puisīts īlein vylkam ausī. Vylks īraudzēja, ka goni dzan vuškas un laižās īt uz tuom. Bet puisīts, sādadams vylkam ausī, klīdz: "Goni, goni, vylks pi vušku!" Vylks grūzuos vysapkuort, bet nikuo naredz. Beidzūt gon izdzierda, ka nazkas sēd ausī un klīdz.

"Kuopsi nu auss uorā, vai nā?" prasīja vylks.

"Jo aiznessi leidz tam celiņam," atsoka puisīts, "nu kura var redzēt munu sātu."

Vylks ari aiznas un vaicoj puisīšam: "Nu tagad kuopsi, vai nā?"

"Aiznes pi ustobas, tad kuopšu uorā."

Vylks nas ari tuoļuok. Pi ustobas vylks otkon vaicoj: "Nu kuopsi nu auss uorā, vai nā?"

"Īnes ustobā, tad izkuopšu nu auss."

Vylks ari aiznas. Bet ustobā saiminīca pagyva skruči un nūsyta vylku. Tad puisīts izleida vylkam nu auss un dzeivoj pi veča un vecines šū boltu dīnu, jo nav miris.

P i e z ī m e. Sal. iepriekšējās pasakas piezīmi. P. Š.