18. A. 700. S k o l o t ā j s F l. A n k i p n s L u d z a s a p r. M i c h a i l o v a s p a g a s t ā.

Dzeivuoja dāds un buoba. Dāds nūguoja acātu, buoba uz mežu Lasītu sēņu. Jei atroda zam kūciņa voguliņi un jū sev pajēmja par dālu. Obi guoja uz muojam. Pīvuorējuse brūkostu, buaba soka uz voguliņu: "Vajag tāvam brūkostis nest."

Voguliņš īsaucjas: "Mam, dūd man brūkostes nest tāvam!"

"Na, dāliņ, tu jau esi mazs, navarēsi panest."

Voguliņš lyudzjas, lyudzjas, un galīgi muote īdeve nest jam brūkostes tāvam uz teirumu. Voguliņš ar pylnim traukim izguoja uz pirmuo kolnu un klīdzja: "Tēt, kur tu esi?"

Tāvs atsaucja: "Nuoc šur, dēliņ, nuoc!"

Voguliņš pīnuoca pi tāva, atdevja brūkostis un lyudz, lai tāvs atļaun jam pajecēt. Tāvs soka, ka jis ir mozs, navarēs pajecēt, bet jis tik lyudzjas; galīgi tāvs ari atļuovja pajecēt. Voguliņš īlein zyrga ausī un suok ecēt, skubinuodams zyrgus. Pa tū laiku braucja garam kungs un jis saucja uz dādu: "Vai, kaidi tovi zyrgi gudri, paši staigoj un kuortīgi ecej. Puordūd man zyrgus."

Dāds atbildēja: "Mans dāliņš tur ecej, bet na paši zyrgi staigoj."

Kungs gribēja dabūt dāda dālu, dāds ari ar mīru, lai tik kungs pīber katliņu pylnu ar zaltu, "tad jem munu dādu."

Kungs pībēŗa jam zalta katliņu un pajēma Voguliņu nu zyrga auss, īlyka rotūs, brauc tuoļuak uz muojom. Por mežu braucūt, Voguliņš caur rotu šķierbu izkrita uorā un paleida zam baku. Par nagaru laiku atguoja uz šū vītu laupītuoji. Jī suoka runuot, kur byus juoīt zogtu vai laupītu. Voguliņš atsasaucja: "Mani reizē pajemīt ! "

Laupītuoji sasatryuka un nuskrēja pa ceļu. Ūtrā dīnā atguoja uz tū vītu zagji. Jī suoka runuot: kur šīm byus juoīt zogtu. Voguliņš izdzierdis īsaucjas: "Mani pajamīt reizē!"

"Kas tu esi par cylvāku, ej šur."

Voguliņš suoka uz jīm ruopuot. Zagļi jam soka: "juo īškis pyrmais zogtu, mes pakaļ, tad vessim reizē; bet juo naīsi, tad navessim."

Voguliņš apsajēmja īt pyrms saiminīka muojuos un nest uorā kaut kū. Jī nuguoja uz vīna saiminīka muoju nakts laikā. Voguliņš izruopuoja uz uzstobas, nūsvīdja vīnu gurnu gaļis. Nusvīdja ūtru un īsaucjas: "Zagļi, gona - vai vairuok svīst?"

Zagļi nikuo naatbildēja. Jis nūsvīda trešū gurnu un vaicoj: "Gona, vai na?"

Zagļi naatsasaucja. Galīgi svīzdams ostuotū gurnu, aizaklīdzja: "Gona, vaļi moz?"

Togad izdzierda saiminīks un izguoja uorā. Zagļi nūbāga. Voguliņš leidz reitam nūruopuoja nu ustobas un īruopuoja kodeiļuos. Saiminīks reitā ganīja lūpus pa šuom kodeiļuom. Vakarā saiminīca nūguoja gūvu slauktu. Jei pīguoja pi gūves, a Voguliņš aizzaklīdzja: "Naaiztīc! Šei ir muna gūve!"

Saiminīce veras uz vysom pusem, nikuo naredz. Par laiku otkon daguoja slauktu gūves. Voguliņš borgā meldiņī aizzaklīdzja: "Naaiztīc! Vai tu nazyni, ka šei gūve ir muna!"

Par nagaru laiku atguoja veirs. Jī obēji vysur izzavēŗa, bet nikur nikuo naredz. Veirs soka: "Kai tu zyni, kam šitei gūve pīder?"

"Tev par tū moza bāda, bet man pīder."

Saiminīks ar saiminīci sadūmuoja nūkaut gūvi. Gūvi sacierta gobolūs. Voguliņš īleida gurnā. Saiminīks gribēja jemt gurnu.

Voguliņš aizzaklīdzja: "Najem por sovu gurnu, jo šis mums gurns!"

Saiminīce aizzaklīdzja: "O! tu īnaidnīks, kas tev par lobumu! Svīd, veirs, šū gurnu uz pļovas, lai jis tryd!"

Veirs iznesja jū uorā un izsvīda uz pļovas. Vylks atguoja un apēdja gurnu. Vylks paēds staiguoja pa mežu nedēļas laiku. Ūtrā nedēļā vylks īt vušku laupētu. Voguliņš suoka klīgt:"Goni, goni, vylks īt vušku laupītu!"

Goni tryukuos, pagiva vāzas, akmiņus, stypri sadauzēja un padzyna jū pa ceļu. Vylkam ēst gribis. Nuokūšu nakti jis īt uz klāvu vušku gyutu. Pīguoja jis pī klāva, Voguliņš suoka klīgt : "Saiminīks, saiminīks! vuškas tovas vylks zūg!"

Saiminīks izdzierdis, izskrēja uorā ar suni un vāzom. Vylks, nūkuoris golvu, nūbāga uz kryumim. Jis suoka lyugtis, iai Voguliņš lein nu vādara uorā. Voguliņš sacēja: "Jo tu mani nuveškis uz munu tāva sātu, tad izkuopšu nu tevis uorā."

Vylks pīguoja pi juo tāva durovu, tad apstuoja un nagribēja īt īškā. Voguliņš soka uz vylka: "Jo naneškis muni ustobā iškā, tad naleisšu uorā."

Vylks jū īnesja ustobā. Voguliņš soka tāvam: "Tēt, pajem mītu un sit vylkam par pīri, bet es īšu car ūtru golu uorā." Vylks soka: "Lobuok sit par pakaļi, lai skrīn Voguliņš car prīšku uorā."

Saiminīks pajēmja rasnu mītu un lyka vylkam par pīri. Vylks nūsaguozja. Voguliņš izleida uorā un dzeivuoja dādam par dālu. Dēliņš vecīšam paleidzēja struoduot un jī palyka boguoti.