Īkšķītis.

19. A. 707. U z r a k s t ī t a L ī k s n a s p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Dzeivuoja vecs ar savu veci. Bārnu jīm nabeja un tuodēļ vecīte vys lyudzja Dīva, ka Dīviņš dūtu jum bārnu, kaut vacuma dīnuos.

Vīnu reiz vecīte pajēmja zeči un šyupoj. Šyupuoja, šyupuoja vecīte zeči un vītā zečes jai rūkuos atsaroda mozs bārns. Veči beja cīši prīcīgi, ka jīm atsaroda bārns.

Vīnā pavasara dīnā vecs aizguoja teirumā ortu. Vecīte izvuorēja brūkastes un gribēja nest. Te jei izdzierda, ka bārns šyupulī runoj: "Mamiņ, dūd es aiznesšu tāvam ēst!"

Vecīte soka, ka jis moziņš un nanūness, bet bārns vys prasīja juos un jei palaidja jū aiznest tāvam ēst. Puika pajēmja pūdu ar putru un nas. Pūds beja leluoks par nesēju. Tai jis aiznesja tāvam brūkastis. Tāvs nūsabreinuoja, bet nikuo napasacīja. Tad puika soka tāvam: "Tēt, tu ēd, bet es paaršu!"

Tāvs jam soka, ka jis moziņš un navarēs art, bet puika vys prasīja, cikom tāvs natļuovja. Puika aizguoja ortu, bet navar sasnēgt ar sovu augumu orkla rūkturu. Tad puika atsasāda uz orkla un ar. Zyrgs juo beistas un orkls naizskrīn nu vogas nikaid&127;ūs akmeniņūs. Puika beja tik mozs, ka juo navarēja par galaviņu saredzēt. Te brauc garam kaids kungs un prosa nu veča: "Vec, kas tev tī ar?"

"Muns dāls!" atbildēja vecs.

Kungs zynuoja, ka večam nabeja bārnu, un tuodēļ suoka prasīt nu veča, kai jam tyka dāls. Vecs vysu izstuostīja. Tad kungs soka: "Puordūd tu sovu dālu man, es tev labi samoksuošu!"

Vecs atbild, ka napuordūs. Te pīskrīn večam nu muguras dāls un soka: "Puordūt mani!"

Kungs vys prosa veča, ka jis puordūtu sovu dālu. Tad vecs soka: "Cik tu dūsi par jū?"

Kungs pīsūlēja pus capures zalta un vecs beja ar mīru. Kungs samoksuoja večam, ībuozja puiku kārmanā un brauc tuoļuok. Ceļā kungs satyka ūtru kungu, apturēja zyrgu un soka: "Atmini, kas man kārmanā!"

"Akmeņs!" atbildēja ūtrais kungs. Kungs ībuozja rūku kārmanā un izvylka akmeni. Akmeni beja īlicis puika, bet pats aizskrēja uz sātu.

Ūtrā dīnā otkon puika aiznesja tāvam brūkastes. Cikom tāvs ēdja, puika aizguoja auzu sātu. Sātuve vīņ pa teirumu staigoj, bet puikas naredz. Brauc cauri vīna gaspaža un breinuojas. Pībraucja jei pi veča un prosa: "Kas tī sēj?"

Vecs otkon vysu izstuostīja nu gola leidz golam. Tad gaspaža soka: "Puordūd man sovu dālu!"

"Dēļ kam na? Pierc!" atbildēja vecs.

Gaspaža samaksuoja večam capuri zalta, pajēmja puiku un brauc prīcīga uz sātu. Jai vajadzēja braukt par mežu. Mežā gaspaža satyka ūtru pazeistamu gaspažu un soka: "Atmini, kas man kārmanā!"

Ūtruo gaspaža padūmuoja, padūmuoja un soka: "Cirkuzis!"

Gaspaža ībouzja rūku kārmanā un gribēja izvilkt puiku, bet izvylka cirkuzi. Sasakaunēja gaspaža un nūbrucja uz sātu. Cir kuzi gaspažai kārmanā beja īlicis puika, bet pats aizskrēja uz sātu. Atguoja vecs nu teiruma. Puika vaicoj tāvam: "Vai tovam myužam, tāvs, pītiks naudas?"

"Jā, dēliņ, pītiks," atbildēja tāvs.

Tad puika soka: "Nu tad tagad jyus ar muoti palīcīt vīni paši, bet es īšu pa pasauli laimes maklātu."

Vecs ar vecīti rauduodami nagribēja laist dāla prūjom, bet jis aizguoja. Veči na ilgi padzeivuoja un nūmyra, bet dāls šūboltdīn meklej pasaulī laimes.