Kaidu reitu vecis nūguoja uz teirumu art, bet vece palyka sātā. Palikuse sātā, vece vuorīja brūkasti un darēja cytus sātas dorbus. Vecei pa sātu pyktuojūtīs, nūtika reizē laime un nalaime. Nalaime beja tei, ka jei kopuoja kuopūstus un nūcierta rūkai mozū pierstiņu. Nūciertuse pierstiņu, jei uzlika tū uz loktas. Izvuarējuse brūkasti, jei suoka rauduot un žāluotīs, ka nabeja kam nest večam uz teirumu brūkastis. Tagad viņa īraudzēja ļūti lelu prīcu. Pierstiņš, gulādams uz loktas, vaicoj: "Mamiņ, kuo tu raudi?"
Vece atbild: "Dēliņ, kai es narauduošu, ka nav kam nūnest uz teirumu tāvam brūkastis?"
Pierstiņš soka, ka lai dūdūt - šis nūnesšūt. Muote sasēja bļūdu un padeve Pierstiņam, lai jis nas. Pierstiņš nūnese tāvam brūkasti un atsasēdja uz orkļa, ar. Kungi, braukdami pa ceļam, vaicoj nu veča: "Cylvāks, kas tur ar, ka zyrgs īt?"
Vecis atsoka: "Dāls".
Vecis paēdis sasēja bļūdas un Pierstiņš laidēs uz muojom īt. Pierstiņam ejūt pa ceļu, aizīt prīškā vylks un, sagivis jū, dzeivu nūreij. Pierstiņš, byudams vylka vādarā, knibynuoja ar pierstu. Vylks panesis gabolu, soka: "Puisīt, puisīt, līn uorā."
Puika atsoka vylkam : "Nūnes mani da munom tāva pogolmam, tad leisšu uorā."
Vylks paklausēja puikas un nūnese da juo tāva pogolmam. Īnas pogolmā puiku un soka tai pat kal ogruok. Pierstiņš izleida vylkam nu vādara un īskrēja ustobā. Sīvītes, pamanējušas vylku, saskrēja un jū nūsyta.
Nu vylka uodas Pierstiņam sašiva capuri, kažūku un zuobokus. Šitū apģērbu jis nosoj vēļ leidz šai dīnai, jo nav miris.
P i e z ī m e. No nocirsta sievas jeb vira pirksta rodas īkšķītis krievu pasakās. P. Š.