Dzeivuoja dāds un buobiņa, jīm nabēja bārnu. Dāds reizi nūguoja uz mežu molkas cierst un atcierta sev eiksi. Eiksi dāds atnesja uz muojom nūlyka jū uz cepļa. Nuokūšu dīnu buoba cepa bļinus, un teica: "Blinus gon izcepu, bet kas viņus nūness tāvam?"
Tī eiksīts īsaucīs: "Es nūnesšu, mām! "
Buobiņa salyka bļinus bļūdā un īdeva eikšam. Nuguojis pī tāva, eiksīts prasīja paart. Tāvs suoka ēst, bet eiksīts īleida zyrgam ausī un ar. Te pa ceļu brauc kungs, īraudzējis eiksi, viņš prasūja, lai puordūd šam. Tāvs gan nagribēja, bet eiksis teica: "Puordūd drūši, es izbēgšu nu kunga."
Tāvs prasīja vasalu symtu rubļu par eiksi, kungs arī sa maksuoja un ībuozja eiksi kabatā. Pēc kaida laiciņa eiksis pra sījuos lai viņu palaiž uz zemes saknīšu un zuolīšu palasīt. Kungs viņu palaida. Eiksis īleida peļu caurumā un teica: "Brauc nu vīns, bet mani tu nadabyusi!"
Eiksis atgrīzjās muojuos un dzeivuoja laimīgi.
P i e z ī m e. Sal. iepriekšēja varianta piezīmi. P. Š