22. A. 700. T e i c ē j s B. B y u b i n s J ā s m u i ž a s p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnam tāvam beja mozs dāls, jū vysi saucja par Īskīti. Tāvs ora teirumā un muote pasyutīja Īskīti aiznest tāvam ēst. Īskīts atdevja tāvam ēdīni, bet pats īleida zyrga ausī un svilpoj. Tymā laikā cauri braucja kungs un prosa zeminīkam: "Kas te sviļpoj?"

"Muns dāls!" atbildēja zemnīks.

"Kur jis ir?" prosa kungs, naradzādams sviļpuotuoja.

Zemnīks pīvedja kungu pi zyrga ausis un paruodīja Īskīti. Kungam Īskīts cīši patyka un jis soka: "Puordūd man Īskīti!"

Zemnīks nagribēja dāla puordūt. Kungs zemnīkam apsūlēja samoksuot par Īskīti daudz zalta, zemnīks beja ar mīru puordūt dālu? Kungs pībēŗa zemnīkam daudz zalta, pajēmja Īskīti un aizbraucja. Par kryumim braucūt, Īskīts izlēcja nu karētas, īskrēja sēnī un sēd. Turpat ganīja goni un gūvs apēdja Īskīti ar vysu sēni. Vokorā sadzina gūvis sātā. Saimnīca pajēmja slauktuvi un aizguoja tuos gūvis slauktu, bet Īskīts klīdz: "Saiminīc, naslauc muna pīna!"

Saimnīca nūsabeida. Atskrēja puiši, gūvi nūkova, gaļu apēdja, bet zornas izsvīdja ceļa molā. Guoja pa ceļu ubogs, pajēmja zornas un sabuozja kulē. Īskīts klīdz: "Ubog, nabog, kamdēļ tu mani nes?"

Ubogs nūsabeida un izsvīdja zornas nu kules. Caur tū vītu guoja vylks un, apēdis zornas, aizskrēja uz mežu. Kaidu reizi vylks guoja vušku zogtu, bet Īskīts suoka klīgt: "Goni, goni, vylks īt pi vuškam!"

Vylks nūsabeida, aizskrēja uz mežu un nūspruoga. Tad Īskīts izleida nu vylka, atskrēja uz sātu un dzeivuoja ar tāvu laimīgi.