Reiz bijušas divas māsās. Vienu apprecējis bagāts saimnieks, otru nabaga vīrelis. Nabaga sievai bijis bērnu kā kosu, bet bagātai neviena. Par to bagātā saimniece bijusi ļoti bēdīga. Kādā dienā nabaga māsa atnāk bagāto apsērst un atrod to atkal ļoti noskumušu, tīri žēl redzēt. Nu nabaga teic: "Es tev rītu aizsūtīšu ar savu puišeli ābolu; saēd to, tad tev būs tūliņ bērns."
Pārgājusi mājā, viņa iedod puišelim divi ābolus: vienu sarkanu, otru zaļu, piesacīdama, lai sarkano aiznesot krustmātei, zaļo varot pats paturēt par aiznesumu. Bet ko nu tāds puišeļa krams! Iedams viņš ieskatās, ka sarkanais ābols ļoti skaists un saēd pats to; saimniecē dabū tik to zaļo, kas, protamus, nekā nelīdz. Bet puišelim, jau mājā ejot, turpat uz ceļa gadījies bērns. Tomēr puišelim par to maza baža. Viņš ietin bērnu zirnājos, ieliek cūku rakumā un iet savu ceļu. Turpat, netālu mežmalā, bijusi svētelim ozolā ligzda. Meklēdams kādus šapus ligzdas izoderēšanai, svētelis uznes bērnu ar visiem zirnājiem ligzdā.
Pēc dažiem! gadiem iedomājies kāds ķēniņš iet tai mežā medīt. Viņš liek apseglot savu lielo ērzeli un aizjāj. Medībās viņš atklīst no saviem biedriem un apmaldās. Maldoties viņam uznāk nakts. Viņš jāj, jāj, maldās, maldās, līdz beidzot izjāj mežmalā pie ozola. Bet nu ērzelis neiet vairs tālāk, sprauslā, kŗāc un mīdās uz vietas. Ķēniņam gribot negribot jājāj atpakaļ. Otru nakti viņam iet tāpat un trešu nakti atkal tā; bet šoreiz viņš paceļ galvu uz augšu un ierauga pār ligzdas malu skatāmies meiteni ar zelta matiem. Viņš sauc, lai kāpjot zemē. Meitene neklausa. Nu viņš sameklē savus ļaudis; liek ozolu rāmi nolaist un pārved meiteni pie sevis. Tur viņš liek to paskolot un pēc pāra gadiem apņem sev par sievu.
Kad ķēniņienei pienācis dzemdējamais mēnesis, ķēniņam bijis jāiet uz svešām zemēm. Ķēniņiene dzemdējusi skaistu meiteni ar sudraba matiem. Bet vecmāte bijusi ragana, tā skaisto meiteni nozagusi, ielikusi šūpulī suni un norakstījusi ķēniņam, kā viņa sieva dzemdējusi suni. Ķēniņš gan ļoti sapīkst, bet ko darīt? Kad otru reizi ķēniņiene dzemdē, ķēniņam atkal attiekas iet uz svešām zemēm. Šoreiz piedzimst meitene ar zelta matiem, bet ragana arī šo nozog un aizraksta ķēniņam tādas pašas blēņas. Nu ķēniņš vēl vairāk sapīkst, arī visi viņa draugi teic, lai tādu ķēniņieni dzenot pie nelaimes projām, ja jau tā žēl esot nogalināt. Bet ķēniņiene ir ļoti skaista, un ķēniņam žēl šķirties no tik skaistas. Trešo reizi ķēniņienei piedzimst meitene ar dimanta matiem, bet ķēniņš arī šoreiz neattiekas mājā, un ragana izdara tādu pašu blēdību. Nu ķēniņam dusmas bez gala, viņš dod ķēniņienei karieti ar zirgiem un kučieri un teic: "Brauc, kur gribi! Man tevis nevajag!"
Viņi nu brauc pa purviem un ganībām visu dienu. Novakarē viņi ierauga mežmalā tādu nameli un iet tur prasīt naktsmājas. Namelī atrodas veca sieviete, un šī naktsmājas neliedz. Kad ķēniņiene apgulusi, tad viņa it nejauši ierauga kādā istabas kaktā aiz redelēm savus trīs bērnus. Viņa tagad nevar nabrīnēties vien, ka vecenīti nav tūliņ pazinusi. Tā jau tā pati ragana, kas nozagusi viņas bērnus. Bet ilgi viņa nedabon brīnīties, jo drīz atveras durvis un pienāk pilna istaba viesu, visi tādi augstneši (augstmaņi) vien. Ķēniņiene gan noprot, kas tie tādi par augstnešiem, bet neliekas neko šķietam. Vecene saka vel(n)iem, lai dikti nerunājot, svešā cienmāte nevarēšot aizmigt. Bet ķēniņiene atrunājas : viņas dēļ lai nemaz neraujoties, viņai miegs vēl nenākot. Ko arī visu nakti lai saguļot, labāki varot stāstīt pasakas, vai minēt mīklas. Vel(n)i par to ļoti priecīgi, pasakas viņiem ļoti tīkot klausīties un mīklu minēšanā viņi esot lieli gudrinieki, lai tik teicot viņiem kādu mīklu. Bet ķēniņiene saka: "Tāpat minēt nav nekas. Vajaga ko norunāt. Man ļoti patīk tā meitene ar sudraba matiem. Jā jūs manu mīklu neuzminēsit, tad es paņemšu skaisto meiteni. Vai esat tā ar mieru?"
Vel(n)i ir ar mieru. Nu ķēniņiene saka: "Kas tā par mīklu? Ābols mans tēvs, puišelis mana māte, viesturis uznesa ozola galā, vējš izšūpoja, putns izbaŗoja, ērzelis mans precenieks, ķēniņš mans brūtgāns."
Vel(n)i nu min atminēdamies, gan izdomājas, gan izgroza galvas - kā nekā, tā nekā. No rīta ķēniņiene paņem savu meiteni. Tūliņ arī būda ar raganu, vel(n)iem un tām divi meitenēm pazūd, tikai pelnu saujiņa vien redzama. Ķēniņiene nu brauc ar savu meiteni un kučieri tālāk, atkal pa popieniem un purviem. Vakarā, tā pa saules apakšu, ierauga tādu pašu nameli. Viss notiek tāpat, kā pirmajā naktī. Ķēniņiene uzvedina vel(n)us mīklas minēt, uzdod to pašu mīklu un dabū otru meiteni ar zelta matiem. Trešā naktī atkal viss tāpat, un šoreiz ķēniņiene atdabū pēdējo meiteni, to ar dimanta matiem. Tad pārbrauc mājā un visu laime nu pilnīga. Ķēniņš cienī un mīlē savu ķēniņieni vēl vairāk nekā senāk un priecājas par skaistiem bērniem.
P i e z ī m e 1. Šī pasaka pazīstama arī Krūtē kur to uzrakstījis skolotājs Fišeris, tikai īsākā veidā. Mīklas uzdevums tur šāds: "Starks mani baŗoja, ozols šūpoja, ēzelis mans brūtgāns." J. Janševskis.
P i e z ī m e 2. Viestura vārda dēļ J. Janševskis publicējis šo pasaku trīs reizes. P. Š.