Viens ķēniņa dēls ilgu laiku dzīvoja neprecējies. Bet reiz viņš iedomāja taču precēties un ar savu sulaini abi aizjāja. Jāja, jāja, meklēja, meklēja - nemaz pēc prāta sievas dabūt, jāja atpakaļ tukšā. Uz māju jājot, bija jāja pa mežu un pie vienas resnas egles zirgi piepēši apstājās, neiet gaŗām. Tad ķēniņš lika sulaiņam meklēt trepu ar ko uzkāpt eglē. Sulainis negāja vis trepu meklēt, bet bez trepēm uzkāpa eglē. Uzkāpa - ieraudzīja pērklri un pērklī skaistu meitu bez apģērba. Nokāpis zemē, saka, ka tur nava nekā. Nu grib atkal jāt, bet zirgi neiet un neiet gaŗām. Tad ķēniņš cieši pavēlēja sulaiņam trepu meklēt un nu sulainis neliedzās un pateica: "Tai eglē ir viena meita, kas man patīk, bet tev, ķēniņ, arī gan patiks."
To dzirdēdams, ķēniņš 'bez jebkādām trepēm uzkāpa eglē, ietina meitu savā mētelī, nonesa no egles, cēla zirgam mugurā, aizveda uz savu pili un apprecēja par sievu.
Pēc kāda laika ķēniņam bija jāiet kaŗā un par to laiku, kamēr bija kaŗā, ķēniņienei; piedzima dēls. Bet ķēniņa pamāte aiznesa bērniņu uz mežu un pie avota nonāvēja. Tad viņa tai vietā pārnesa kaķi un ziņoja ķēniņam: "Kāpēc tu ņēmi tādu meža māņu mājā? Tai piedzimis tagad kaķis."
Tomēr ķēniņš sūtīja ziņu atpakaļ: "Lai kaķis, lai kas - jāaudzē!"
Pēc kāda laika ķēniņš pārnāca no kaŗa un neteica nekā sievai kautko par ļaunu. Bet otrā gadā bija jāiet otrreiz kaŗā un par to laiku ķēniņienei piedzima meitiņa. Tad pamāte paņēma meitiņu, atkal nokāva pie avota, pārnesa telēnu tai vietā un ziņoja ķēniņam: "Kāpēc tu ņēmi tādu meža māņu? Tai piedzimis tagad telēns."
Šādu ziņu dabūjis, ķēniņš nu vienreiz palika gan dusmīgs un ziņoja atpakaļ, lai telēna māti nonāvē, bet sirdi ar mazo pirkstiņu viņam paglabā.
Pamāte tad atdeva ķēniņieni bendēm, lai ved mežā, nonāvē, bet pirkstiņu ar sirdi lai pārnes mājā, ķēniņam. Aizveda mežā, bendēm palika žēl viņas maitāt, tāpēc ka viņa bija skaista un piemīlīga. Un pašā tai brīdī atskrēja stirna. Tad bendes izņēma stirnai sirdi, ķēniņieni pameta dzīvu, tikai mazo pirkstiņu, to nogrieza gan viņai, un piekodināja, lai no meža ārā nenāk un mājā nerādās.
Ķēniņiene staigāja pa mežu šurp, staigāja turp un atrada vienu avotu, kur mērcēja, apmazgāja savu nomaitāto pirkstu. Un kā viņa tur mērcēja, tā pieķērās pie pirksta viens puisēns: "Māmiņa, māmiņa, kur tu tik ilgi kavējies? Es tevi sen esmu gaidījis!"
Šī nu izvilka puisēnu no ūdens un pazina: tas bija viņas pašas nokautais dēliņš. Tos priekus mātei! Nu šo tur skūpstīja, apmīlināja, mērcēja atkal nocirsto pirkstu. Te otrs nokautais bērns, meitene, pie pirksta: "Māmiņa, māmiņa, kur tu tik ilgi kavējies? Es tevi sen esmu gaidījusi!"
Izvilka to, apmīlināja, paņēma katru pie rokas un gāja pa mežu tālāk. Aizgāja pie vienas mājiņas, iegāja iekšā. Tur dzīvoja velni un tie sacīja: "Lūk, nu ienāca vista ar divi cāļiem - būs cepetis!"
Bet ķēniņiene sāka lūgties, ka nezinādama ienākusi. Velni atsacīja: "Kad tu nezinādama ienāci, tad minēsim mīklas. Ja atminēsi mūsu mīklas, atstāsim tevi dzīvu; bet ja tavu mīklu nevarēsim atminēt, tad mēs iziesim no šās mājiņas."
Labi. Nu sāka velni dot visādas mīklas, bet vieglas jo vieglas, un viņa visas atminēja: palika dzīva. Tad viņa arī uzdeva savu mīklu, tādu: "Mini, mini muklu! Kas tā par mīklu? No puiša piedzimu, pie vanaga uzaugu, zirgs mani pie vīra aizveda."
Visi velni sāka minēt, neviens nevarēja atminēt un tie izgāja no mājiņas. Bet tikko bija aizgājuši, mājiņa palika par skaistu pili ar daudz un dažādām mantām. Un ķēniņiene ar saviem bērniem nu palika pilī.
Vēlāk ķēniņš pārnāca no kaŗa, dzīvoja, dzīvoja tādu laiciņu bez sievas - apnika dzīvodams un sadomāja citādi. Viņš apģērbās vecās drēbēs, palika par nabadziņu, ielika sievas sirdi ar pirkstiņu kulē un aizgāja uz mežu. Gāja, gāja pa mežu - piegāja pie vienas skaistas pils un iegāja tanī. Bet, kad bērni nabadziņu ieraudzīja, tie skrēja pie mātes: "Māte, māte! Tēvs mūsiem atnāca!"
Tomēr māte nepazina viņu vairs un viņš, likās, nepazina arī māti. Pēc brīža nogurušais nabags nolikās gultā atpūsties un drīzi aizmiga. Tad bērni atkal skrēja pie mātes: "Māte, māte! tēvs guļ, roku gultas malai pārkāris pāri!"
Māte sacīja: "Ejat, nobučojiet roku un lēnām ielieciet gultā atpakaļ!"
Bērni bučoja roku, bet viņš atmodās un prasīja tiem: "Bēr niņi mīļie, sakait man, vai jūsu mātei nav viens pirkstiņš strups?"
"Ir gan strups, pavisam strups mazais pirkstiņš."
To dzirdēdams, ubags ātri cēlās no gultas un rādīja bērnu mātei atnesto pirksta galiņu: vai tas neesot viņas?"
"Ir, ir! - to man vīra pamātes bendes nocirta pie avotiņa, pie tā avotiņa, kur es savus nogalinātos bērniņus atdabūju! Mans vīrs, tas un tas ķēniņš, aizgāna kaŗā un, kamēr viņš kaŗā, pamāte nobendēja manu puisēnu, pārnesa kaķi tai vietā, nobendēja manu meitiņu, pārnesa telēnu tai vietā, nocirta man pirkstiņu, iedzina mežā. Un te nu es diedu ar bērniem bez vīra, bez īstenām mājām."
To dzirdēdams, nabags pazina savu sievu.
Nu pārgāja visi četri mājā, pilī, un tūliņ pirmā dienā ķēniņš nosodīja pamāti, bet no savas pils līdz meža pilij, kur sievu bija atradis, uztaisīja ceļu, ka var viegli staigāt no vienas pils uz otru.