Viens puisis, pie zirgiem iedams, uzgājis pie egles ābolu. Pārnesis mājā un ielicis savā skapī. Otrā rītā - nu tu brīnumi! - no ābola bija gadījies bērns. Ko nu? Nesis bērnu uz mežu un nolicis pie tās pašas egles, kur vakar ābolu atradis.
Bet nu gadījies krauklis, tas paņēmis bērnu, uznesis savā ligzdā un izaudzinājis lielu. Meitene tā bijusi.
Pēc kāda laika pats ķēniņš tai apvidū medījis un suņu puisis dzirdējis, ka suņi vienā vietā rej un rej. Gājis raudzīt - eglē cilvēks. Nu pūtis vaŗa tauri, lai kungs nāk šurp. Atnāk: lai suņu puisis kāpjot pakaļ un nesot zemē! Nu kāpa, nu nesa - un ko nonesa? Skaistu meitu nonesa no egles.
Un ķēniņš bija atraiknis. Vēl divi dēli no pirmās sievas bija palikuši. Nu viņš domājis, domājis: cik ilgi taču par atraikni dzīvosi? Apprecējis atrasto meitu.
Bet sievas māte - no pirmās sievas - ļauno ķēniņieni nevarēja ne acu galā ieredzēt. Gluži pazudināt vēlējās viņu. Reiz ķēniņa nebija mājā. Tad vecene paņēma vienu ķēniņa pirmās sievas dēlu, aiznesa uz jūŗu un atdeva velnam; bet atpakaļ nākdama nokāva gaili, ietecināja asinis skutulī un pievīla ķēniņu, teikdama: tās esot viņa dēla asinis - jaunā ķēniņiene nokavusi to, kamēr nebijis mājā.
Ķēniņam sirds iesāpējās gauži; bet jauno sieviuņu sodīt vēl vairāk žēl bija. Labāk iesēdās ratos un aizbrauca kur nebūt projām, lai ārpus mājām drīzāki bēdas remdētu.
Bet vecene par to laiku paņēma ķēniņa dēlu, aiznesa uz jūŗu, atdeva velnam un atkal pievīla ķēniņu ar gaiļa asinim.
Nu ķēniņš sašuta briesmīgi un iesāka ķēniņieni tiŗāt kāpēc tā darījusi? Kas par vajadzību tai bijis, tik skaistus puisēnus apkaut?
Bet ķēniņiene, ligzdā augdama, par nelaimi nebija iemācījusies ne šādu valodu, ne tādu valodu. Kraukļa valodu: krank, krank! - to šī gan mācēja, bet to atkal ķēniņš nesaprata un, lūk, tādēļ - lai tiŗāja, cik tiŗāja - nekā gudra nevarēja ķēniņa meita izteikt.
Nekā darīt - ķēniņš tad iejūdza pāri zirgus un sūtīja ķēniņieni pasaulē valodu mācīties, ka var izdabūt, vai pati puisēnus kāvusi, vai likusi kaut, un kam tur tā vaina.
Un tad ķēniņiene braukāja, braukāja un mācījās valodu. Kad labu tiesu bija iemācījusies, tad griezās gar jūŗas malu atpakaļ uz mājām. Bet tur jūŗas malā tā ieraudzīja: divi puisīši, skaisti kā saules, zvejoja. Nu padeva labdienu un vaicāja: kā dēli šie esot?
"Mēs esam tā ķēniņa dēli, kam briesmīgā sievas māte."
"Ai, dēliņi!" ķēniņiene ar asarām acīs apkampa šos, "tad esat manēji, brauksim uz mājām!"
Bet dēlēni atteica: "Labprāt brauktum, bet nevarēsim tikt: vecais velns tur viņā mājā ātrāki mūs nelaiž, kamēr neesam uzdevuši viņam neuzminamu mīklu."
Ko nu ķēniņiene gaidīs? Tūliņ brauca uz velnu māju, rarunāja nakts māju un piedāvājās gan stāstīt pasakas, gan arī neuzminamas mīklas, ja vajadzīgs, līdz pusnaktij. Velnam tas patika: lai stāstot vien. Viņš atminēšot visas mīklas; bet ja kādu neuzminēšot, tad atdošot vienu no skaistajiem puisēniem.
Labi. Ķēniņiene tad uzdeva šitādu mīklu: "Puisis mans tēvs, ābols mana māte, krauklis mani audzināja, suņi mani precēja un ķēniņš mani apņēma."
Vai akls! nu bija vecais velns spīlēs! Ko izminējās vienādi, otrādi - neuzminēja un neuzminēja, bija jāatdod puisēns. Ķēniņiene pārveda puisēnu mājā un nu, valodu izmācījusies, izstāstīja smalki, ko nekrietnā sievas māte ar puisēniem darījusi. Ķēniņš bija priecīgs bez gala un sūtīja ķēniņieni vēl atpakaļ pie velna, lai uzdodot vēl kādu nezināmu mīklu un pārvedot ir otru puisēnu mājā.
Ķēniņiene aizbrauca, uzdeva citu mīklu velnam, to arī šis neuzminēja un nu atdabūja ir otru dēlēnu.
Bet ķēniņš bargi, jo bargi nosodīja nekrietno veceni: ielika mucā pavisam un tad nonāvēja.