Kādai sievai nav neviena bērniņa. Vecuma dienas aiz durvim, maizes devējiņa nav; neko darīt, lasi gaudojas, cik grib viena maksa.
Te kādu dienu mājas puisim gadās caur mežu iet. Mežā tas satiek vecu vīriņu. Vīriņš pasniedz puisim sarkanu ābolu un saka: "Pārnes to ābolu tai sievai, kam maizes devējiņa nav, un pasaki viņai, lai ābolu apēd."
Puisis paņem ābolu un domā; "Ko tad vēl otram dot? Ēdīšu pats!"
Bet līdz ko labi ābolu apēdis, te tas iešauj roku paltraku kabatā un atron mazu bērniņu. Puisis ieliek bērniņu svēteļa (starka) ligzdā, lai svētelis izaudzina. Mājā tas nesaka par bērniņu itin nekā; tik uzdod šādu mīklu minēt: "Ābols tēvs, puisis māte, vējš šūpo putnis baŗo."
Mājinieki minstinās, minstinās - nevar uzminēt; kad bērniņš ligzdā bija paaudzis, tad gan atminēja. Puisis nu ņēmās izstāstīt, ko padarījis un kas viņam mežā piesacīts. To dzirdēdama, sieva paņem puisēnu par savu bērnu.