5. A. 705. S k o l n i e c e L. J a ņ s o n e n o 70. g. v e c a J. B r ū v e r a E m b ū t ē. K. C o r b i k a k r.

Reiz dzīvo viens kungs ar savu cienmāti, bagāts kā viens velns. Būtu viss labi un patīkami, ja šim būtu kāds bērns. Kam lai atstāj to lielo bagātību? Vienu dienu lielmāte saka kungam : "Klausies, vīriņ, mēs paliekam veci, un varam viens vai otrs nomirt, kam lai mēs savu; bagātību atstājam?"

"Nebēdā vis, sieviņ, tik drīz jau mēs nemirsim," atsaka lielskungs, "varbūt, kā Dievs mums vēl to prieku dara un piešķiŗ kādu bērnu. Ko var zināt?"

Reiz lielskungs sarīko jakti. Savāc no malu malām radus, draugus un pazīstamus, lai ēd un dzeŗ - kur liks to bagātību? Šie nu visi sadzeŗas un brauc uz mežu. Medīšana iet vareni: šauj kā; pupas cep. Te uz velnu reiz pašam lielkungam iesitas degunā tāda garda smaka. Šis tik nu jāj pa to taku, kur tā smaka nāk. Arī sulainis pamana, ka smaka, saķeŗ savu degunu. Kungs jautā: "Sulain, vai tu saod to gardo smaku?"

"Jā, cienīgs lielkungs, es saožu gan smaku," šis atbild.

Šie jāj, jāj pa to taku. Jāšana grūta, visi krūmiņi pieputināti, bet neko nevar darīt: grib redzēt, kas tā par smaku. Pajāj tādu gabaliņu, redz: zaļš rundālis, apklāts ar sarkanu segu. Uz segas sēž puspliks bērniņš un dzīvojas ar savām puķītēm. Bērnu sargā, visapkārt saguluši zvēri: lauva, vilki, lāči un citi. Kungs nu ir tik priecīgs, ka nevar nociesties, un jāj klāt. Piejāj un prasa mazajam: "Bērniņ, kas tu tāds esi? Vai tev nav bail no tiem zvēriem?"

"Es esmu māsiņa," mazā atbild. "Šie zvēri ir mani sargi, viņi man nekā ļauna nedara."

"Kur tad tu radies, bērniņ?" kungs vaicā.

"Mana māte mani te iesvieda purvā. Dieviņš man nosūtīja šo sarkano segu un puķītes, lai es dzīvoju."

"Vai tu negribētu nākt pie manis, bērniņ? Es tevi pārvestu mājā, te jau tu vari nosalt lielā salā."

Bērniņš ir ar mieru iet pie kunga un viņš ir tik laimīgs, tik laimīgs. Liek sulainim pūst tauri, lai nāk visi šurp. Sulainis sapūš labi dūšīgi tauri. Nāk visi, ka krūmi vien locās. Saskrējuši brīnās, mutes izplētuši. Citi grib sākt šaut zvērus, bet kungs to neļauj. Izstāsta nu šis, tā un tā, ka ir atradis sev meitu. Liek sulainim jāt uz muižu un paziņot cienmātei, lai brauc pakaļ.

Sulainis arī tūliņ prom, atved cienmāti. Tai vēl lielāks prieks kā kungam. Bērniņu satina savās puķēs, deķīti saliek mazā groziņā un cienmāte to ieceļ karietē. Kā nu mazo pārved muižā, tā visā muižā ir ļoti laba smaka, visi paliek priecīgi un dzīvo kā viena paradīzē.

Tā nu mazā aug un priecājas līdz ar savām puķītēm. Paiet septiņi gadi, lielmāte dzemdē meitiņu. Nu aug abas divas, bet lielmātei bēdas, kā viņas pašas meitiņa nav tik skaista kā mežā atrastā. Atrastā meitiņa sarkanbalta kā brūklenīte, bet pašas tāda sašķiebusies, saīgusi vien ir.

Visi priecājas par pameitu, un īstā meitu maz ievēro. Tas lielmātei nav pa prātam. Šī sarunā vēl ar kungu, ka miņu pašu meitu nekādā cienā netur, un liek uztaisīt pameitai mežmalā mazu mājiņu. Aizved pameitu tur, tā, nabadzīte, ļoti bēdīga. Ko nu iesāks viena pati? No tās dienas, ka pameita aiziet, muiža paliek kā izmirusi&127;, visi staigā nokārtām galvām. Pie pameitas mājiņas saronas atkal lielie zvēri, guļ tur un sargā meiteni.

Paiet kāds mēnesis, lielmāte iet pie pameitas ciemā. Kā nu šī pataisa duris, ies iekšā - redz tādu bagātību, ka acis apžilbst. Šī paliek stāvot, pameita lūdz lielmāti iekšā. Lielmāte ieiet ar un nevar beigt brīnēties: viss spīd un laistās vienā dimantā. Lielmātei nepatīk, ka pameita dzīvo tādā bagātībā. Šī izraida pameitu pasaulē.

Pameita atvadās no saviem sargiem, katram galvu apglaudīdāma, un aiziet. Ieiet mežā, noliek savu groziņu un izņem no tā mazu butelīti, nosmērē ar tādu dzeltānu smēri sev seju un rokas. Iet, iet - satiek vienu vecu kungu. Šī padod labu dienu, grib iet tālāk, bet kungs šo aptura un vaicā: "Uz kurieni tu tā steidzies?"

"Eimu kādu darbu meklēt."

Kungs uzaicina šo pie sevis par ķēķa meitu. Šī ir ar mieru un aiziet uz to. Cienmāte prasa: "Kādu algu tad tu gribi par to mēnesi?"

"Kādu algu es varu gribēt? Jūs jau redzēsit, kā es strādāšu."

"Nu, labi! Kā strādāsi, tā jau nopelnīsi."

Padzīvo pameita kādu nedēļu, cienmāte iet skatīties, kā jaunai ķēkšai ar darbiem klājas. Ieiet - redz: viss tīrs un balts, trauki spīd un laistās. Cienmāte tā liela pameitu un apdāvina ar visādām mantām. Visi muižas ļaudis sāk apbrīnot jauno ķēkšu.

Kuŗu trauku tik tā ņem rokā, tas spīd kā saule. Pienāk mēneša gals, pameita runā cienmātei, vai viņu paturēšot ilgāki. Cienmāte sāk teikt: "Vai, mans bērns, kāpēc tad es tevi nepaturēšu? Tāda meita kā tu man nav bijuši visu manu mūžu."

Cienmāte nu ieceļ pameitu par spīzmani, bet vecai spīzmanei jāpaliek par ķēkšu. Tā gan spurdz, bet nekā nevar darīt. Ko cienmāte liek, tas jādara. Jaunā saimniece nu vāra tik gardus ēdienus, ka visā muižā ir laba ēdienu smarša. Pienāk mēneša gals, pameita atkal prasa cienmātei, vai viņu paturēšot ilgāki. Cienmāte atteic: "Vai, mans bērns, kas tad tev noticis? Labāku spīzmani nemaz neesmu redzējusi. Nākošu mēnesi tu būsi man par jumpravu."

"Jums jau ir sava jumprava."

"Klusu, klusu!" cienmāte apsauc. "Tā jumprava tagad paliks par spīzmani."

Nākošā mēnesī cienmāte ieceļ pameitu par jumpravu. Cienmāte nevar to noslavēt vien. Arī kunga dēlam iepatīkas jumprava, un pat visi muižas ļaudis to godā un slavē.

Atnāk sestdienas vakars, jumprava padara visus cienmātes darbus, sataisa sev ūdeni - mazgāsies. Muižas jaunkungs pa zara caurumu novērojis, kā šī mazgājās un apģērbjas greznās drēbēs. Pēc kāda brīža viņa atkal izģērbjas, nosmērē sēju un kaklu ar dzeltēnu smēri un paliek tāda pati kā bijusi.

Jaunskungs nemaz gulēt nevar to nakti no rīta pavisam savāds palicis. Cienmāte nevar saprast, kas dēlam noticis, sāk šo taujāt: "Vai, dēls, kas tev noticis?"

Dēls stostās, stostās - negrib teikt, beidzot pateic ar, kas pa lietu. Viņam patīkot jumprava un gribot viņu precēt. Tik skaistu sievieti viņš vēl neesot redzējis. Cienmāte ar piekrīt: "Jā, dēls, viņai vajag būt no labiem ļaudim, ka visu tā māk."

Aprunājas nu tik ar kungu un pašu jumpravu, tie arī ir visi mierā un nu taisa varenas kāzas.