6. A. 705. U o d u m s J a n u č ā n s L a t g a l e s Z v i r g z d i n ē. "M a g a z i n d e r L e t t. l i t. G e s." XVII, II, 1885. g., 17-26. 1. p.

Cytulaik beja vīns kungs ar gaspažu; nabeja tīm nivīna bārna. Un tod jī nūbrauce iz svešu molu, un tod meklēja taidu doktoru, kas viņim deve taidas zuoles, kab Dīvs jīm dūtu kod vīnu bārnu. Un tys tad viņim īdeve šitaidas zuoles un tad jī puorbrauce iz muižu. Atvede ituos zuoles, īdeve kukaram; kukars ituos zuoles sa&127;bēre runduļkā [poļu rondelek, kastrolītis] un jis izlyka vuoreit. Itei lela muote pīsacēja kukaram, kab nalaistu runduļkas vaļā. Itys kukars lelas muotes napaklausēja; jis atplāsēja runduļku vaļā, pasavieras rundļkā, syta nu runduļkas itys pars kukaram dagunā. Itys kukars nūnese zuoles lelai muotei. Itei lela muote izdzer tūs zuoles; jai nabeja nikuo, a kukaram par deveiņi mēneši Dīvs deve meitu. Jam beja, tam kukaram, suope, jis navarēja radeit; jis izkuope iz jumta, rozaplēsēs kukars. Itys bārns palyka iz jumta.

Krauklis skrīdams pajēme tū bārnu nū jumta, nūnese iz mežu sovā pereklī; jis izbaruoja tū bārnu, izauga jei lela mārga, plyka kai pi muotes dzymuse. Sēd pereklī itei mārga; brauc ķieniņa dēls, apstuoj zyrgi ķieniņa dālam. Ķieniņa dāls nazaženējīs [neprecējies]. Itys ķieniņa dāls syuta vīnu slugu [sulaini] izkuopt augš tiymā kūkā. Vot [lūk] tys slugs izkuope augš tymā kūkā, atroda itū mārgu, toļki [tikai] jei plyka, nava jai drēbu, tai mārgai. Pateik tei mārga slugam tam, grib itys slugs pajimt sev par sīvu itū meitu. Nūkuopļej zemen tys slugs, vaicuoja ķieniņa dāls nu sova sluga: "Kas te jir augš?"

A jis, itys slugs, pasoka iz ķieniņa: "Nav nikuo!"

Ķieniņa dāls syuta augš ūtru slugu. "ltys pirmins slugs nasoka man praudas [taisnības]."

Izkuopļeji ūtrs slugs i pateik i tam ūtram slugam itei mārga, kur sēd augš kraukļa pereklī. Nūkuopļej zemē nū tuo kūka ūtrs slugs ķieniņa dāla. Vaicalej ķieniņa dāls nu ūtra sluga: "Kas te ir augš?" Ūtrs slugs iz ķieniņa dāla atsoka: "Nav nikuo augš!"

Kieniņa dāls, kai jis nav ženeījīs, navīrēja [neticēja] sovim slugim. Kuopļej jis pats, itys ķieniņa dāls, augš tymā kūkā. Vierās kieniņa dāls pats; sēd augši tymā kūkā taid skaista mārga, ka vīnam Dīvam zynuot. Pajem tys ķieniņa dāls itū skaistū mārgu, nūceļ sovu itū mārgu zemē, atvad iz sovom palatom [uz savu pili]. Itys ķieniņa dāls dūd zynuot baznīcas kungim, kabe jū salauluotu ai [ar] itū skaistū mārgu. Vot itū ķieniņa dālu par vīnu saukšanu salauloj. Jis, itys ķieniņa dāls, atbrauc iz sovom palatom; jis dūd sovai voiskai [kaŗa spēkam] pajēst i padzert: treju sutku [kr. sutki, diena un nakts] ād un dzer.

Vot itys ķieniņa dāls atdzeivuoja mēneši deveiņi, trebovoj [paģēr] čuži [sveši] ķieniņa iz kaušanuos. Itys ķieniņa dāls, braukdams iz kaušanuos ai vysu sovu voisku, pasoka iz sovys muotis: "Kū Dīvs dūs man munai sīvai, kab byutu dzeivs, koļem es atbraukšu nu kaušanuos!"

Vot tai ķieniņa sīvai Dīvs dūd vīnu dālu: vīns mots zalta, ūtrs sudobra. Vot tīk itai ķieniņa muotei sirds lela iz sova unuka [dēla dēls], kai Dīvs deve ķieniņa sīvai taidu skaistu puišķinu. Vot tei ķieniņa muote pasoka sovam kukaram, kab nastu tū mozū puišķinu kukars iz mežu, kab ībuoztu olūtā [avotā] šitū mozū puišķinu; kab dabūtu kukars mozu začalāna [zaķulēnu], atnastu atdūtu man rūkā. Ī tas nūnese tū bārnu iz mežu, ībuoze olūtā; redz itys kukars: skrīn začīne [zaķene] ai divējim bārnim. Itys kukars beja pajēms leidza bisi [bisi] ; mierējās itys kukars saut začīnei. Itei začīne soka iz kukara: "Nasaun tu mani, kukars, ī nagubei [nenogalini] myusu treju dūšas! As tev atdūšu sovu vīnu mozuokū bārnu, lai mozuokīs bārns vīns pabeidz sovu dzeivi, as ai vacuakū bārnu sovu palikšu dzeiva."

Itys kukars pajēme začīnis jaunuokū bārnu, atnese jis ķieniņa muotei itū začalānu ī atdeve jis ķieniņa muotei rūkā. Vot itei ķieniņa muote soka iz kukara: "Kab tu naatnes's nu meža itū začalānu - muns zūbyns - a tova golvabyutu zemī nu placu!"

Vot itei ķieniņa muote pajēme nu tuo kukara itū začalānu, dalyka pi ķieniņa sīvas, kab itei ķieniņa sīva zeideitu itū začalānu. Šai leidza zeideitu kai sovu bārnu. "Ka[d] tu juo nazeideis' - muns zūbyns - tova golva zemī nu placu!"

Vot itei ķieniņa sīva jēme cīši ļūti rauduot: kam juos, ķieniņa sīvas, itaidu skaistu puišķinu nūnese pa[r] ceļi. Atneze jai začalānu; vot tei ķieniņa sīva itū začalānu zeida par sovu bārnu.

Vot itei ķieniņa muote pīdrukavuoja gazetas dālam un nūsyuta iz dālu: "Kaida tova sīva meža zvērs bejis meža ī jir. "

Itys ķieniņa dāls atsvuta sovai muotei gazetas atpakaļ: "Kaidu jū Dīvs deve munai sīvai, augli, kab jis byutu dzeivs, koļem as nūbraukšu iz sovom palatom."

Vot itī ķieniņi, kuri kovās; lyka mīru. Atbrauc itys ķieniņš iz sovom palatom, īīt jis, kur juo sīva, tymā stancijā; vierās ķieniņa dāls, ka jira itei prauda, kai ķieniņa muote ķieniņam beja nūsyutējuse gazetas: "Itei jira prauda! Ķiēniņa sīvai jira dzim's začalāns!" Vot itys ķieniņa dāls pajem, iznas uorā tū začalānu, jem jis ai blisi, rozsaun itū začalānu.

Dzeivoj itys ķieniņš ai sovu sīvu mēneši deveiņi, palīk ituo ķieniņa sīva gryuta cylvāks. Atroksta čuži ķieniņi itam ķieniņam gazetas tuo, ka vajag braukt jam iz kaušanuos. Vot jis izbraukdams soka iz sovas mutis: "Mām, kū Dīvs dūs monai sīvai - kab byutu dzeivs, ķoļem as atbraukšu nu kaušanuos. "

Vot jis nūbrauce iz kaušanuos.

Dīvs dūd ituo ķieniņa sīvai dālu ūtru: vīns mots zalta, ūtrs sudobra. Tīk itai ķieniņa muotei sirds lelas, ka jis itaids prišs puišķins. Dūd kukaram, kab itū puišķinu nūnastu iz mežu, ībuoztu jū olūtā; kabe dabūtu lopsalānu, kab atnastu iz munom palatom, kab atdūtu man rūkā tū lopsalānu. Nūnese itys kukars iz mežu tū prišū puišķinu, ībuoze jū olūtā, īt pats atpakaļ. Vierās itys kukars: skrīn lopsa ai divējim bārnim. Pajem blisi nu placa i grib saut tai lopsai, kurei akrīn ar divējiem bārnim. Vot itei lopsa soka iz tuo kukara: "Nasaun tu myusu zemē, as zynu, kū tev vajag."

Vot itei lopsa atdūd sovu vīnu bārnu kukaram, un itys kukars atnas itū lopsalānu un atdūd ķieniņa muotei. Ķieniņa muote soka iz kukara: "Kab tu naatnes's nu meža itū lopsalānu - muns zūbyns - tova golva byutu nu placu!"

Vot itei ķieniņa muote danese itū lopsalānu pi ķieniņa sīvas tymā stancijā, atdeve ķieniņa sīvai, kab jei zeideitu tū lopsalānu. Ķieniņa muote pasok a iz ķieniņa sīvas: "Kab tu nazeideis' itū lopsalānu - muns zūbyns - tova golva zemī nu placu!"

Vot itei ķieniņa muote pīdrukavuoja gazetas, nūsyutēja ķieniņam, sovam dālam. Ķieniņš, juos dāls, atsyuta sovai muotei: "Kab byutu dzeivs tys auglis, kū Dīvs deve munai sīvai, koļem as nūbraukšu iz sovom palatom."

Citi ķieniņi līk mīru puorstuoj kovušīs. Atbrauc jis, itys ķieniņš, iz sovom palatom. Vierās jis, īguojis sovā stancijā pi sovas sīvas: juo sīvai Dīvs jir dev's lopsalānu. Vot itam ķieniņam tīk lela ļūti kauns, ka juo sīvai itaids nasmuks auglis. Pajem itys ķieniņš tū sovu augli, iznas uorā ir rozsaun jū. Vot jis dzeivuoja mēneši deveiņi; palyka juo sīva iz gryutu kuoju. Patrebavoj jū citi ķieniņi iz kaušanuos. Jis braukdams ai sovu voisku, pīsoka sovai muotei: "Mām, kū Dīvs dūs munai sīvai, koļem as byušu iz kaušanuos, kab byutu dzeivs, koļem as atbraukšu!" Vot itys ķieniņš nūbrauce iz kaušanuos ai vysu sovu voisku.

Dīvs dūd sīvai trešū dālu. Tīk ķieniņa muotei lelas sirds, ka jis itaids skaists puišķins. Īdūd kukaram, kab nūnastu itū puišķinu iz mežu. Kukars pajem tū ķieniņa dālu, mozū puišķinu, nūnas iz mežu, ībuož jū olūtā, tū mozū puišķinu, ķieniņa dālu. Pasoka ķēniņa muote iz tuo kukara: "Kab dabūtu vylcalānu ī kab atnastu, padūtu manuos rūkuos!"

Itei ķieniņa muotei ķieniņa sīvai danas tū vylcalānu, kab jei zeideitu par sovu bārnu. Vot jei, itei ķieniņa muote, pīroksta ķieniņam gazetas: "Kaida tova sīva, ka Dīvs deve nalobus augļus! "

Vot ķieniņš atsyuta atpakaļ sovai muotei gazetas: "Kab byutu itys anuglis dzeivs, koļem as nūbraukšu iz sovom palatom." Vot citi ķieniņi beidz kaušanūs. Atbrauc itys ķieniņš iz sovom palatam, ut jis sovā stancijā, kur juo sīva. Vierās itys ķieniņš, ka itei jira prauda, ka juo sīvai nalobs auglis. Pajem itys ķieniņš tū augli, iznas uorā ir rozsaun nū blis's. Tīk itam ķieniņam lels kauns i lela sirds. Jis nu lela kauna ir nu lelūs siržu līk kukaram, kab jis pajimtu munu sīvu, vastu jū iz mežu, i kab pajimtu munu sīvu nu bilisis nūsnutu zemē kab jis izjimtu juos sirdi uorā, i kab atnastu tū man paruodeitu, ī kab atcierstu lobū rūku juos ī atnastu tū man paruodeit.

Vot itys kukars nūvede iz mežu, paguldēja iz kūka, atcierta lobū rūku ķieniņa sīvai. Ķieniņa sīva prosa kukara, kab nasautu juos zemē. Vot palaide valā ķieniņa sīvu. Vierās itys kukars, ka skrīn zač(i)s; vot itys kukars jēme zači, nūsuove nu blisis. Itam

začam tys kukars izvylka sirdi uorā, satyna jis itaidā papeirā, ībuoze kārmanā; atneze jis sovam ķieniņam ī atdeve. Itys ķieniņš nu sova kukara pajēm's itū sirdi zača i sovas sīvas lobū rūku. Itys ķieniņš paūžņuoja: "Tuo zača sirds," soka jis iz sova kukara, "meža zvērs bejis, meža i smuods."

A itei ķieniņa sīva - laidēs jei īt pa mežu - izīt jei iz olūta, kur juos bārni sabuozti, vysi treis puišķini. Dīvs dūd itai ķieniņa sīvai taidu pruotu, ībuožlej sovu rūku tymā olūtā, kur juos bārni vysi treis smuki puišķini. Jai, itai ķieniņa sīvai, suopēja rūka cīši; to jei ībuoze sovu rūku olūtā. Jai tei rūka sadzeja i daauga kluot nū jauna. I juos jaunuokais dāls dasačārās jai pi rūkas. Jei otkon atkratēja tū nūst nu rūkas sovas, a itys juos dāls aizklīdza: "Mām, tu myusu nasleicynuoji, mes tovi pat dāli, a tu myusu eistuo muote."

Nu tod jī laidēs īt pa mežu; tīk jīm nakts mežā, vierās jī: iz augsta kolna speid guns. Nūīt jī vysi četri da tuo kolna; janunuokais dāls ituos ķieninītes izkuoplej augš iz kolna. Verās jis, ka pīsēd's daudzi cylvāku tymuos palatuos. Izkuope tvs puika iz tuo kolna, jis aizklīdza reizi, nadzierd nivīns. Jēme jis, izsyta durovas uorā, sacēle jis sovus abējus bruoļus i muoti, i īguoja jī vydā tymuos palatuos. Vierās šitei ķieniņa sīva, kad šituos jira pīsēd's daudzi šituos vallānu. Teic vīns : "Byus muna sīva"; ūtrs teic : "Na, byus mona!"

Itei ķieniņa sīva atteic: "Ka atmināsit munu meiklu, to as byušu jyusu sīva."

Jei aizdeve jīm meiklu: "Kukars mani paradēja, krauklis izbaroja, zyrgs atdeve mani pi veira."

Jī nauzminēja, gail's ka aizdzīduoja, i nūkryta car [caur] zemi. Palatas palyka ķēniņa sīvai. Vot jī dzeivuoja vysi četri.

Itys ķieniņš īt pa mežu ai blisi, aizīt jis iz kolna tymuos palatuos. Tur jis naktsmuojas, jam dūd paēst i padzert, pataisa jam vītu gulēt. Vot jis par nakti puorguļ, reitā ceļās, nūsamozgoj jis sasukoj, Dīva palyudz. Dūd jam ēsti, jem jei runuot jam: [poļu ci, vai] jir taidas gazetas pi jyusu, ka jir pi manis, ka vīnā ķienistī ķieniņš car sovu muoti izgubēja sovu sīvu ai vysim sovim trejim dālim?"

Vot itys ķieniņš jēme rauduot, skaitēdams taidas gazetas. Atteic itei ķieninīte iz tuo ķieniņa: "Kū tu aizrauduoji? Ci nav tav pašam bejis tai?"

A itys ķieniņš atteic tai iz tuos ķieninītes: "Muna sīva nūmyra!"

Pajem itei ķieninīte, atved sovus vys's treis dālus nu ūtras stancijas, davad pi juo kluotu, soka jei iz juo: "As tova eistuo sīva, itī vysi treis dāli tovi i muni. Vot tova eistuo muote izgubēja vys's treis dālus munus i tovus, i pakaļi mani pošu catūrtū."

Vot tūlaik jī sazasumynuoja, laidēs jī īt iz ķieniņa palatom, īguoja jī mežā, daguoja pi tuo olūta, kur beja sabuozti itī prišī jūs vysi treis puišķini. Atguoja jī iz ķieniņa palatom, ķieniņš jēme, izvede sovu muoti iz kolna ap pušdīmis divpadsmitā stundā i razsaudēja nu blišu.