Dzeivuoja vīns kungs, muižinīks, ar sovu sīvu, viņim nabēja nivīna bārna. Tad viņi aizbraucja uz svešū kēnesti un tī mēklēja taida doktora, kurs īdūtu jīm taidas zuoļas, nu kuru byutu bārni. Doktors pasavēŗa muižinīka sīvu un īdevja taidas zuoļas: kai tik jei izdzers, Dīvs īdūs bērnu. Muižinīks pajēmja zuoļas un atbraucja uz sovu sātu. Sātā muižinīka sīva atdevja zuoļas sovam sulaiņam un pīsacēja jam tuos izvuorēt pūdiņā, pūdiņu aizlikt ar vuoku un kad zuoļas suoks virt, nasavērtīs. Sulains pajēmja nu muižinīka sīvas zuoļas, salyka pūdiņā un suoka vuorīt, aizlykdams pūdiņu ar vuoku. Pūds ar zuoļom kai suoka virt, sulaiņs navarēja nūsaturēt, ka tymā napasavērt. Jis nūjēmja vuoku nu puda, un tvaiks syta sulaiņam taišņi dagunā. Jis nikuo napadūmuoja, pajēmja tū pūdu ar zuoļom un aiznesja gaspažai, kuŗa ituos zuoļas izdzēŗa.
Jai nu ituos zuoļu nabeja nikuo, bet sulaiņam par deviņi mēneši Dīvs devja meitu. Suļaiņam beja lelas suopes un jis nikai navarēja dzemdēt. Tad jia izkuopja uz jumta un tī puorpleisa pušu un pats nu jumta nūkrita zemē, bet tys bārns palyka uz jumta. Taišņi tymā laikā skrēja pa gaisu krauklis un, īraudzējis itū bārnu, nūsalaidja uz jumta, pajēmja bārnu un aiznesja uz sovu perekļi, kur jū izbaruoja. Izauga nu tuo bērna lela meita, bet jei beja vysa plyka. Vīnu reizi braucja ķēniņa dāls ar sovim kolpim un īraudzēja kūkā perekli. Tyuleņ jis pasacīja kolpam apturēt zyrgu. Kolps apturēja zyrgu, īkuopja kūkā un pazavēra, kas ir tymā pereklī. Tī jis iraudzēja cīši smuku meitu, kuŗa kolpam patyka. Nūlaida kolps nu kūka un ķēniņa dāls jam vaicoj: "Kas tī ir tymā pereklī?"
Bet kolps jam samaluoja un pasacēja, ka pereklē nav nikuo. Ķēniņa dāls apaklausīja kolpa, īkuopja pats tymā kūkā un tī īaudzēja tū smukū meitu, kura jam cīši patyka. Kēniņa dāls lyka kolpam tyuleņ nūjemt tū meitu nu kūka un kolps arī paklausēja. Kēniņa dāls atvedja jū uz sovu pili un tyuleņ lyka pasaukt baznīckungu, kab jū ar tū meitu salauluotu. Kuozas dzēŗa treis dīnas un treis naktis. Kēniņa dāls suoka dzeivuot ar sovu sīvu un jai pīdzyma dāls, kam beja moti cīši skaisti: vīns mots beja zalta, ūtris sudobra. Tai viņi dzeivoj laimīgi.