Vīns kēneņš apprecēja sev par sīvu cīši skaistu, jaunu meitiņi, jī dzeivuoja ilguoku laiku, bet jīm nabēja bārnu. Kēneņš un kēneņine stypri gribēja, ka jīm byutu kod vīns bārns. Par deviņgom kēnestim dzeivuoja kēneņines tāva muosa, jei beja rogona un zynuoja, kai var pataisīt, ka byus bārni. Kēneņš pīroksta rogonai gruomotu, un syuta sovu sulaini uz rogonu. Senuok mašinas ceļu nabeja un vajadzēja puorīt kuojom deviņas kēnests, cykam tikt pi rogonas. Sulainis īt vairuok kai goda ilgu laiku un teik gon pi rogonas; īīt rogonas skaistajā pilī, atdūd jai gruomotu un pastuosta, ka kēneņš un kēneņine ir stypri nūskumuši par tū, ka jīm nava nivīna bārna. Rogona pajem gruomotu, izlosa, nūsaklausa sulaiņa stuostu, nazkū pašveikst, īdūd jam skaistu, skaistu uobelīti un pasoka: "Atdūd tū uobelīti kēneņa sīvai, lai apād! Kai tikai ītū uobelīti apēss, jai tyuliņ atsarass bārns."
Sulains ībuož uobelīti ceļa tašiņā un laižas atpakaļ. Taidā garā ceļojumā jam vajadzēja nūturēt naktsmuojas vairuokuos vītuos. Vīnu nakti jis īguoja pi ļesnīka, tys jū pījemja uz nakts. Sulains beja stypri nūsaguojīs, īīt jesnīka muojiņā, nūjem tašiņu, kurā beja skaistais uobelīts, pakar vadzī, pats atsagulst un stypri aizmīg. Ļesnīkam bejis ostoņu godu vacs puika, tys īrauga karinējūt pī sīnas tašiņu, daīt, nūjem tašiņu, apsaver, kas tašeņā īškā, un atrūn skaistū uabelīti. Uobelīts puikam pateik, jis nikuo daudzi nadūmuodams, pajem un apād tū uobelīti. Reitā sulains atsamūst, apsaver tašiņu i nūsabeist, ka skaistais uobelīts par nakti pazudis. Kū nyu darīt? Dīumoj jis: īt atpakaļ uz rogonu puoruok gars ceļš un navar zynuot, voi īdūs ūtru taidu uobelīti; aizīt bez kuo uz kēneņa pili nadreikst. Dūmoj, dūmoj sulains un nūsprīž nūpierkt kaidu uobelīti un aiznest kēneņinei - tai i padora. Aizīt jis pi vīna duorzinīka un izlosa pašu skaistuokū uobelīti, nūpierk un nūnas kēniņinei. Pēc dažom stundem puikam pīdzamst meitine. Puika cīši nūsabeist i nazyna, kū darīt ar mozū bārnu. Pajem jis tū bārnu, aiznas uz meža molu un īsvīž gruovī. Mozuo meitine guļ vīna gruovī un gauži raud. Vēja muotei meitines palīk žāl - sasaceļ lela vātra un meitini īnas ūzula zorā. Syupuojas meitine uz ūzula zora un aug na godim, a dīnom. Krauklis, īraudzējis skaistū meitini, suok jai nest ēst kotru dīnu. Meitine sēd uz zora, šyupuojas un cīši skaisti dzīd:
Uobeļs muns tāvs,
Puišeļs muna muote,
Vīsols mani iznesja
Ūzula zorā.
Krauklis muns baruotuojs,
Ūzuls muns šyupuotuojs,
Ērzeļs muns precētuojs,
Kēneņš muns bryutgons!
Kad meitine dzīduoja šū skaistū dzīsmiņu, ķēneņa dāls ar sovu sulaini obi juoja uz jakts. Juodami jī izdzierda dzīduošonu. Kēneņa dāls syuta sulaini, lai pasaver, kas tur dzīd; sulains juoj uz tū pusi, kur dzīd, un īrauga ūzula zorā šyupuojūtīs skaistū meitini. Jis atjuoj pi kēneņa dāla un pastuosta, ka redzēja ūzula zorā šyupuajūtis skaistu meitini, kas tur dzīd. Kad sulains pastuostīja vysu dzīsmiņu, tod kēneņa dāls juoja pats pi ūzula skatētīs skaistū meitini un arī nūklausīt juos dzīduošonu. Dajuojis pi ūzula, jis redzēja tū pašu skaistū meitini, par kuru sulains stuostīja. Kēneņa dālam cīši patyka skaistuo meitine, jis nūcēle jū nu ūzula zora, aizvedja uz sovu pili, un ka meitine izauga par margu, tod kēneņa dāls apprecēja jū sev par sīvu.