10. A. 451. 705. S k o l n i e k s V. P i l i p j o n o k s A s ū n ē.

Dzeivoja raizi dāds ar buobu, jīm beja divpadsmit dāli i treispadsmytuo mjeita. Vīnu dīnu cjapja muotja maizi, a bārni maisējuos jai pa kuojomi. Tad muotja sazasirdējuos i soka: "Kab jyus valns pajymtu!"

Tikkū jei izsacīje ītū vuordu, tyuleņ nūbrazdjāja i nūskaņāja i visi divpadsmit bruoļi izgaisa. Kū dareit? Dzeivova, dzeivova tei mjaitiņa i sadūmoja īt bruoļus mjaklāt. Izguoja jei i īt leidz pošai naktjai. Īguoja jei mežā i verās: stuov ustobjaņa i grīžās uz vystis kuojis. Īīt jei vydā i prosuos puorguļāt. Vjaciņa, kas dzeivova ustobeņā, soka: "Varās, mjeitiņ, puorguļāt."

Puorguļāja nakti, reitā cjaļuos, jai vjaciņeite aizguodova izslaucīt ustobu. Tei tyuleņ izslaucēja ustobu, paādja i īs tuoļuok. Vjaciņa jai soka: "Pajam, mjeitiņ, itūs māslus sjav prīškautā, ītī tjav izzaigadeisīs."

Izguoja jei ar tīm māslym i guoja tuoļuok leidz pošom vokoram. Vokorā jei īīt ūtrā ustobjaņā, kura grīžās uz gaiļa kuojis. Īīt jei vydā i prosuos puorguļāt. Vjaciņa, kas dzeivova ustobiņā, sacēja: "Varās, mjeitiņ, puorguļāt."

Puorguļāja jei nakti, reitā cjaļuos, jai vjaciņeirte aizguodova izslauceit ustobu. Tei tyuleņ izslaucēja, paādja i īs jei tuoļuok. Vjaciņa jai soka: "Pajem, mjeitiņ, itūs māslus sjav prīškautā, itī māsli tjav izzagaideisīs."

Izguoja jei ar tīm māslim i guoja tuoļuok leidz pošam vokoram. Īīt jei trešā ustobjaņā, kuŗa grīžas uz gaiļa kuojas. Vjaciņa jai vaicoj: "Kū tu staigoj?"

"Īmu mjaklāt divpadsmit bruoļu, muotja jūs, maizi capdama, nūluodjāja. Īmu i nazynu, kur byus jūs atrast."

Vjaciņeitja jai soka: "Saslauc i munus māslus prīškautā!" A mjeitiņa soka: "Kam as itūs māslus nosuošu gŗyutumam? Nazynu, atrasšu sovus bruoļus, vai ņā."

Tad vjaciņa jai soka: "Šūdīn tu jūs atrassi. Daīsi da stykla kolna, tod paļiksi pa vīnam māslam zam kuojom i kuopsi kai pa trapjom iz augšu. Tī tu atrassi sovus bruoļus."

Izguoja jei reitā nu tuos vjaciņis i daguoja taisņi da stykla kolnam. Suoka jei kuopt, izkuopja jei iz pošu viersu i drusku jai vjāļ pītryuka māslu. Tod jei nu pakaļis pajāmja, a zam prīkškuojis palyka. Izkuopja jei iz poša kolna, kur beja cīši skaistys lelys muojis. Īguoja jei vydā, a nikuo naatroda. Ustoba beja solta, ceplis nakurynuots. Pasavērās jei ceplī - nav nikuo, tikai beja molka. Aizguoja jai iz cytu ustobu, atrūn vysaidu ēdīnu, kai i pi boguota saiminīka. Izkurynoj cepli, pīvārd vysaidu gordu ēdīnu, paād, daboj slūtu, izslauc ustabu i tai izteirej vysys ustobas. Poša izkuopj uz cepļa, paglobuojusi gaida, kas tja byus. Klausuos, ka nažkas skrīn - reibys vīn īt. Atdora dūrs, saskrīn ustobā i peikst i šveikst, i klīdz vys-vysaiduokim bolsym. Pjec tam visi nūlīk dŗābis, kaidas kaidam beja. Tod veras jei, ka visi beja juos divpadsmit bruoļi. Tyuleņ jī skrīn i stuojās kotrs pi sova dorba. Apsaverās ceplī - ceplis izkurynuots, apsaverās uztobis - izteireitas, un radz, ka vyss dorbs ir padareits. Tad soka jaunuokyis bruoļs: "Myus šūdīn jyraidan vīna stundja atpyutas."

Paādja, atsapyutjuos savu zynomu laiku vjāl sasavylkuos sovuos drābjās, i aizskrēja, šveiksteidami, klīgdami, dzīduodami da sova darba. Muosa uguļāyuas i vjāj sovu dorbu padarēja, kai i pyrmū dīnu. Atskrīn vjāļ juos tī divpadsmit bruoļi peikstādami, šveikstādami, klīgdami. Tyuleņ nūlīk sovas dŗābis, kaidas kaidam beja. I visi tri dorba verās, ka taipot kai i vokor vyss ir padareits. Tod jaunuokyis bruoļs sāka: "Pasavjārsim, kas tja tais myus dora dorbu. Šūdīn jau myu jyraidan div stuņdes atpyutys."

Jī aizīt aiz cepļa i īrauga sovu muosu guļūt. Pasasveicinuo jās jī kai ar muosu. Tyuleņ suoc vaicuot: "Kai tu myus atrady?"

Tod muosa jīm tyuleņ izstuosta, kai jei beja nu poša suokuma leidz golam. Jīm vairs nabeja vaļas runuot, sasavylkuos i aizskrāja katrs da sova dorba. Iz trešys dīnys atskryn jī vjāļ da sātai. I tai soka iz sovus muosas: "Myus naļauj vairs tevi ilguok turāt, un lai nabyutu pi myusu."

Iztaisīja jī jai mežā lela uzulā krāslu, pylnu ar vysaidim ēdīnimi un dzērīnim, i pote jei sjēdjāja i šyva.

Vīnu dīnu staigova kēņina dāls medeibuos i īraudzēja jū ūzulā šyunūt. Jis ar jū sasarunova, nūcjāļa jū nu ūzula, nūvjadja iz sovu pili un apsaprecējuos. Ķjēninam vajadzēja īt dīnastī. Ķjēņiņa muotja beja rogona i jei ciši naīradzjēja ķjēņiņa sīvas. Sīvai pīdzyma dāls. Muotja pajāmjā jū, nūņasja, i īsvīdja jyurā. Atņasja jai mozu kaķeiti i pīsacīje jai jū kai sovu bārnu audzjēt. Nūsyustīja sovam dālam gruomotu: tovai sīvai pīdzyma kaķi.

Pjec kaida laika dzyma jai ūtris dāls. Sajāmja jū kjēņrņa muotja, i isvīdja jyurā i atņasja mozu suneiti audzinuot. Nūsyutīja sovam dālam gruomotu: tovai skaistajai buobai pīdzyma suns.

Pjec tam atbraucja juos dālis nu dīnasta i nadjevja sovai sīvai ni vuorda runuot. "Skaiti puoterus, koleidz as dabuošu zūbenu cierst tjev golvu zjamī."

Tikkū jis atvylka rūku cierst jai golvu zjamē, nazkas jū sakjāra aiz placa, tys beja juo sīvas jaunuokais bruoļis - soka: "Par kū tu jū cierssi?"

Ķieneņš pastuostēja jam par itim dālim.

Bruolis soka: "Jai dzyma dāli cīši skaisti; a tova muotja pajēmja nūņasja jyuŗā i nūsdeiscynova, a atņasja jai kaķi un suņi andzjāt. Mjes tovus dālus puorjāmjam jyuŗā i audzynovam. Pasaverīs, kaidi puiši izauguši?"

Bruolis īvjadja juo dālus ustobā jam paruodeirt. Apsarunova jī sovā starpā par vysomz lītam, i jis atzyna sovu sīvu par taisņeigu, a muoti par vaiņeigu.

Ķjēniņš lyka sovim kolpim pīsīt muoti divim zyrgim pi astes i palaist zyrgus pa teirumu. Ti zyrgi sadauzīja rogonu i izsvaidīja juos kaulus pa molu molom.

Bet ķjēniņš a kjēniņini dzeivuoja tagad laimeigi.