Reiz bija brālis un māsa. Abi viņi dikti mīlīgi satika. Bet vienreiz citi ļaudis sāk brālim iestāstīt, lai taču reiz precoties. "Kā lai precos? Māsa jau man ir par saimnieci!"
"Ej, ej, ej! māsa paliek māsa, bet sieva paliek sieva!" Vakarā brālis pastāsta, ko citi ļaudis viņam sateikuši. Māsa atbild :
"Precies, precies, brālīt! Laiks tiešām jau sen to darīt, bet es pie tevis tad gan nedzīvošu. Uztaisi man tur lauka malā citu būdiņu, dzīvošu savrup, lai paliktu arī turpmāk mīļi, kā tagad."
Labi. Brālis uztaisa māsai būdiņu un pats drīzi jo drīzi apprecās. Tik nelaime : labais brālis bija apprecējis raganas meitu. Cik savādi! Māsa to tikpat kā bija paredzējusi, jo kādēļ tai sirds nesās šķirties no tik laba brāļa?
Tā paliek! Pa to starpu labs laiks jau aiztecējis. Bet brālis, lai dzīvo ar savu raganu, kā dzīvodams, māsu vēl tikpat mīl kā senāk: nepaiet ne rīts, ne vakars, kur nebūtu aiztecējis būdiņā apraudzīt. Turpretim raganai tas nemaz netīk, ka šis tur vienmēr nošaudās.
Vienu rītu brālis atkal pie māsas nostaigājis - ragana zobus vien griež.
"Nu es tev vienreiz rādīšu!" viņa beidzot iesaucas un tā prom uz kūti, visas govis apkaut. Pārnāk vīrs, šī pretim: "Skrej, nu skrej pie savas zelta māsas, ik acis pavērdams! Redzi, ko viņa izgājušo nakti izdarījusi! Apkavusi visas tavas govis! Vairāk par bērnu esi turāms! Visu labumu būtu atdevis viņai vien, bet redzi, kādu labumu nu tev atdarīja! Aklais tāds!"
Bet kamēr šī tur gānās, vīrs, pakampis naudas maciņu, aiztek mudīgi vien, ne vārdiņa nesacīdams, uz tirgu citas govis pirkt. Gar būdiņu ejot, māsa iztek pretim: "Brālīt, kur tad nu tik mudīgi? Kādēļ tāds bēdīgs izskaties?"
"Ā! vai tad nu visas bēdas var katrreiz izteikt?"
"Tu jau arvienu izteici savas bēdas, kādēļ tagad liedzies?
"Lai, lai! pateikšu citā reizē," brālis atteic un tūliņ aiziet. Paiet atkal savs laiks. Brālis visu aizmirsis, sāk no jauna bieži pie māsas iet. Ragana zobus vien griež. Un vienu rītu, kamēr šis māsu apsērš, ragana apkavusi visas avis. Pārnāk vīrs, šī pretim:
"Vai atkal skriesi man pie māsas? Redzi, ko izgājušo nakti mums izdarījusi! Apkavusi visas avis. Es nezinu - būs jābēg no mājas ārā, ja tu viņai vēl to piedosi!"
Bet brālis, kamēr sieva tur gānās, paķeŗ naudas maciņu un prom uz tirgu citas avis pirkt. Gar būdiņu ejot, māsa iztek pretim: "Brālīt, kur tad tu tik mudīgi? Kādēļ tāds bēdīgs izskaties?"
"Ā! vai tad nu visas bēdas var katrreiz izteikt?"
"Tu jau arvien izteici savas bēdas, kādēļ tagad liedzies? "
"Lai, lai! pateikšu citā reizē," brālis atbild un tūliņ aiziet.
Paiet atkal savs laiks. Brālis visu aizmirsis, sāk no jauna pie māsas iet. Ragana zobus vien griež un gudro, kā vīru piespiest māsai atriebties.
"Pag, nokaušu savu mazo bērniņu un teikšu: "Kamēr tu nebiji mājā, māsa atskrēja ar lielu dūci un patērēja mūsu mīļo kunkulīti!" Tas līdzēs!"
Un pareizi! Vienu dienu, kamēr vīrs malkā, šī nokauj pati savu bērniņu un nu tik gaida vīru mājā! Pārnāk tas - ak tu manu dieniņu! - tās asaras, tās vaimanas raganai: "Mūsu mazais bērniņš pagalam, pagalam! Ieskrēja kā nezvērs, kamēr biju kūtī, ar lielu dūci un nokāva šūpulī, tava paša māsa nokāva! Vai! manu dieniņu, vai! ko nu darīšu, ko nu iesākšu? Tepat žogmalā slepkavas, tepat durvju priekšā vīru apmāna, tas netic, ko es saku. Beidzot nokaus vēl mani pašu!"
Sieva, ragana, vēl nokrīt gar zemi, raudādama, un nemaz neiet iekšā. Bet vīrs, tas ieiet iekšā un nu tam bērniņa dēļ sāk arī asinis virt. Viņš iznāk pie sievas un, asaras slaucīdams, sāk aprunāties, ko nu darīšot.
"Ko darīši? Paņem cirvi, nocērt viņai abas rokas, lai tad manis dēļ arī dzīvo te tuvumā. Nevarēs taču vairs bez rokām mums jaunu darīt. Bet tā atstāt - to, labais vīriņ, nevaram!"
Vīrs ar smagu sirdi paņem arī cirvi un ies darīt, ko sieva grib. Līdz labi aizgājis, šī augšā kā tauriņš un nemaz vairs neraud, vēl pakāpjas staba galā noskaitīties, vai tik aiziet uz būdiņu.
Aizgāja gan. Māsa iztek pretim: "Brālīt, kādēļ tu raudi?"
"Lielas bēdas! Nāc man līdz!"
Māsa domā: laikam vedīšot viņai bēdas rādīt! Un tā iet arī līdz. Noiet mežā pie līka bērza. Brālis apstājas.
Vai te tavas bēdas būs?" māsa prasa. "
"Laikam te gan," brālis atbild, "noliec rokas uz bērza līkuma, tad parādīšu savas bēdas!"
Māsa noliek. Un tā brālis uzcērt virsū, bet pats nemaz neskatās un tūliņ prom uz māju. Bet māsa sāpēs ievaidas: "Asintiņas neteciet, dailumiņš nezūdi!"
Un re! asinis netek arī un vaigs acumirklī paliek daiļāks par pašu sauli.
Nabadzīte bez rokām samaldās ilgi pa mežu. Bet vienu nakti aizmaldās uz svešu ķēniņa pili. Pie tās pils liels āboļu dārzs un pašā dārza vidū viena dimanta ābele ar zelta āboliem. Pats ķēniņš šo ābeli brīnum saudzēja.
Meita klusītiņām ielien dārzā un sāk, kā nu ar muti vien varēdama, ābolus ēst. Beidzot ierauga arī dimanta ābeli, pieiet klāt - to spožumu tagad! Dimanta ābele laistās, meitas vaigs laistās, un zelta āboli laistās. Bet vienu zelta ābolu meita ar muti norauj un apēd; tad aiziet mežā atpakaļ.
No rīta vecais ķēniņš ieskrien pie dēla: "Dēls, citu nakti ej dimanta ābeli sargāt - viens zelta ābols nozudis!"
Dēls nākošā naktī aiziet pie dimanta ābeles. Gaida, gaida nenāk neviens pēc ābola. Uz vienu reizi paskatīsies - ērkšķu krūmā, necik tālu no ābeles, tāds gaišums pakustas. Pieies klāt cilvēks! Un re - tā šī ar savu saules vaigu. Lai lienot ārā no krūma! Jā, jā, viņa līdīšot gan, bet tad viens zelta ābols jādodot. Ķēniņa dēls iedod arī, lai nu ņemtu, bet ar ko ņemsi? Rokas nav - jāņem ābols tāpat ar muti. Ābolu paņēmusi, viņa atkal grib aiziet, bet ķēniņa dēls saka: "Neej projām! Zelta ābolu esmu devis tev, gar līgavu tu man solīsies."
Labprāt, bet lai apdomājot, kur tādu likšot bez rokām - tā bezroce ieteicas.
"Ne, ne, tavs vaigs man ir vairāk nekā rokas!" ķēniņa dēls atbild un ieved pie tēva. Tēvs nebūt nav pretim; lai ņemot, ja patīkot, kas par to, ja roku nav. Tā nu nosvinēja kāzas.
Bet otrā gadā jaunais ķēniņš ar tēvu aiziet uz kaŗu. Tai laikā piedzimst ķēniņa dēla sievai puisēns, kā viņa pati un pie tam vēl puisēnam zelta mati. Visi apbrīno tādu bērnu. Un ķēniņienei nemaz vairs sirds vietā. Tādi prieki jāpaziņojot arī ķēniņam uz kaŗa lauka. Labi. Tūliņ noraksta grāmatu: tā un tā sievai piedzimis tik daiļš dēls kā saule; vēl zelta mati. Un sulains nu nesīs grāmatu ķēniņam. Ķēniņiene vēl izmāca: "Steidzies bez apstāšanās. Ja visnotāļ piekūsti tad pusceļā ieraudzīsi mazu būdiņu, kur senāk es mitu; tanī būdiņā iegriezies atpūsties, vai arī nakti pārgulēt. Tik neteic nevienam, kurp iedams!"
Sulainis iet, iet - trešā vakarā, saulītei rietot, jūtas nokusis. Iet vēl tādu gabalu, ierauga būdiņu. Ieiet iekšā: nav neviena cilvēka. Ka gaidīt? Pierauj durvis un guļ nost. Bet rāvienu bija sadzirdējusi ragana, ķēniņienes brāļa sieva. Ta plesku pleskumis būdiņā šurp skatīties, vai vīra māsa pārnākusi, jeb cits kāds iekūlies. Paskatās - nē, nav vis šī - svešs puisis.
"Ko te meklēji?"
"Nācu izgulēties!"
"Kurp iedams?"
"Uz kaŗa lauku pie ķēniņa!"
"Vai jaunas ziņas? "
"Ir jaunas, ir vecas - kādas nekādas!"
"Vai, kā nu tālu ceļu iedams, gulēsi uz plika plāna? Pagaidi, tūliņ pačubināšu mīkstu guļu."
Puisis ar mieru, kamdēļ ne? Paldies! Šī nu sarauga cisas, uzčubina, bet neiet vis mājā, gaida turpat aiz pakšķa, kamēr gulētājs aizmidzis. Un līdz arī aizmidzis, ragana ielien, ka ne durvis nepačīkst, un sāk tik čamdīt visas kabatas puisim. Atron grāmatu un nu dabon zināt skaidri, kas vīra māsai par priekiem mājā.
"Pag!" neģēle gudro, "to grāmatu paturēšu un rakstīšu citu tā: ķēniņienei piedzimis dēls ne pēc suņa, ne pēc kaķa, it ne pēc kā."
Ragana tā izdara. Sulainis nekā nezin, kas noticis. Aiznes nu ķēniņam, ķēniņš rausta plecus par tādu bērnu! Tomēr atbild, lai audzinot un gaidot viņu mājā, kaut arī pēc suņa, vai kaķa puisēns izskatoties. Sulainis, ar ziņām atpakaļ nākdams, par nelaimi, atkal iegriežas tai būdiņā pārgulēt. Ragana padzirdējusi
durvis veŗam, mudīgi klāt: "Vai! kā nu gulēsi uz plāna? Tūliņ uzčubināšu cisas!"
Puisis ar mieru. Bet šī nogaida aiz pakšķa, kamēr aizmidzis, un tad izokšķerē kabatas. Atron: lai audzinot, kamēr pārnākšot. Nē! tā ne! ače, tā būs labi, kā es rakstīšu: negribu ne acu galā tavu bērnu redzēt! Maitā, cik ātri varēdama, viņu nost tā ragana ierakstīja smīnēdama. Sulainis pārnes ziņas, ķēniņiene saplok no bēdām. Ko nu?
Izraudās vienu dienu, otru, trešu, beidzot nekā darīt, atdod zelta puisēnu meitām, lai tās nu zinot. Ko lai meitas iesāk? Tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet. Sadomā tā : metīšot zirgu stallī, kas tad būšot, būšot! Iemet zirgu stallī, zirgi paņem puisēnu uicāt:
"Žužū, žužū! zelta bērniņ,
Kamēr tētiņš mājā nāks!"
Meitas no rīta aizies skatīties - puisēns vesels. Nu iemet lopu kūtī. Bet vērši un govis paņem uz ragiem puisēnu uicāt:
"Žužū, žužū! zelta bērniņ,
Kamēr tētiņš mājā nāks!"
Meitas no rīta aizies skatīties - puisēns vesels. Nu ienes ķēniņienei atpakaļ. Tā saņem bērniņu, vēl vairāk raudādama. Beidzot ķēniņiene saka: "Visi lopi manu bērniņu saudzē, kā lai es no viņa šķiŗos? Sieniet man &127;bērniņu uz muguras, iešu mežā, bēgšu no vīra vaiga. Ja miršu, tad miršu ar visu bērniņu; ja dzīvošu, dzīvošu ar visu bērniņu!" Ķēniņiene aiziet un maldās pa mežu. Trešā dienā tā gribas ēst, bērniņš arī raud pēc ēdiena. Bet ko darīsi? Rokas nav, kā bērniņu noņemsi no muguras, kā paēdināsi? Nabadzītei birst gaužas asaras.
Te uz vienu reizi mežs tā kā nožvākstētu. Pacels acis gaisā stāv balts vīrs un sauc: "Ķer, ķer!"
"Ko tad ķeršu?"
Bet nedabūja ne labi izteikt, te divas rokas nonāca zemē un patika ķēniņienei pie pleciem un tai vienā rokas saujā bija mazs maciņš. Kad to attaisīja, bira bez mitiena zelta gabali ārā. Ķēniņiene paliek tīri mēma, visu to redzēdama. Bet baltais vīrs saka : "To visu tu ņem, ko tev devu, bet savu puisēnu atdod man! Tikpat tu mežā viņu neizglabāsi, kā vajaga. Gan savā reizē tev viņu atdošu!"
Ķēniņiene domā: "Kas spējis man rokas atdot, kādēļ lai tāds nespētu arī manu bērniņu atdot? Še ņem ar'!"
Baltais vīrs paņem puisēnu un nozūd kā ūdenī. Bet ķēniņiene, tā iet iet, pati nezinādama, kur. Pēc kādām dienām mežs nobeidzas, gadās klajums ar mājām Ķēniņiene ieiet vienā mājā un lūdz, lai uzņemot ceļa gājēju. Šie uzņem arī, lai gan cieši taujā, kas šī tāda esot.
Esmu pasaku teicēja, staigāju apkārt, pasakas stāstīdama."
"Nu labi," lai tad paliekot. Šī paliek dažas dienas tur un mājinieki labi uzņem. Bet vienu nakti ķēniņiene tīši, noliek maciņu sētas vidū attaisītu. No rīta pilns sētas vidus piebiris ar zelta gabaliem. Mājinieki brīnas, bet pasaku teicēja atbild: "Nebrīnieties, celiet tik nu zelta pili no tiem gabaliņiem un uzņemiet tai pilī katru ceļa gājēju tāpat, kā mani uzņēmāt."
Labi! Šie uzceļ pili. Pils laistās pa pus pasauli.
Pa to laiku ķēniņš pārnācis ar veco tēvu no kaŗa. Sāks šim nu izstāstīt, kā viss noticies. Ak tu manu dieniņu! - ķēniņš tīri slims no bēdām. Kā tik sulainis varējis tā izdarīt? Sulainis gan liedzas, gan stāsta - nelīdz. To iesviež kā kuŗu katru noziedznieku cietumā. Un tūliņ ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt. Un kaut arī līdz mūīža galam: meklētu, ātrāki mājā nenākšot! tā aiziedams nosolās.
Nu nabadziņš iet, iet vienu dienu, otru, trešu, iezbrien purvus, izbrien mežus - nekur pēdas sadzīt. Te - nezin kā - vienu vakaru, saulīte jau nogājusi, visur tumšs meties, bet vienā vietā meža gali tomēr atsarkuši. Brīnumi! Vai tur kas sevišķs laistās? Jāiet raudzīt. Iet, iet - sasniedz zelta pili. Ieiet iekšā - vai nevar dabūt atpūsties? Kālab ne? Tā pils jau tādēļ vien ir nogurušus atpūtināt. Lai tik piesēžot - būšot arī vēl ēdienu priekšā celt. Kamēr šis tur piesēž, ķēniņiene paraudzījusi ēdienu un nes uz galda.
"Nudien," tā šis nodomā, "ja nebūtu rokas pie kamiešiem, es teiktu: tā mana sieva: tāds pats saules vaigs kā viņai, tā pati valoda, viss uz mata."
Pēc brīža šis jau paēdis. Nu, ko tagad būšot darīt? Vai parunāšot, vai pagulēšot? tā ķēniņiene. Ne, ne - viņam vēl miegs nenākot - lai raugot ko pastāstīt.
"Labi!" ķēiņiene atbild, "stāstīšu pasakas." Lai stāstot, lai stāstot, tās viņam ļoti patīkot.
"Nu, labi!" tā ķēniņiene iesāk. "Vienreiz bija ķēniņiene bez rokām . . ."
Šis jau klausās.
"Un tai ķēniņienei, kamēr ķēniņš kaŗā, piedzima tāds puisēns kā saule ar zelta matiem; bet tas ķēniņš laida ziņu, lai to puisēnu nomaitājot."
Šis jau atplēta muti.
"Tad māte aiznesa puisēnu mežā. Bet tur gadījās balts vīrs, tas atdeva mātei rokas un puisēnu paņēma līdz: būšot viņu izaudzināt un tad atkal atdot. Un tad tā māte dzīvoja zelta pilī. Vienu dienu ķēniņš ienāca pilī un savu sievu vairs nepazina."
"Nestāsti, nestāsti vairāk!" ķēniņš apķērās ķēniņienei ap kaklu, "tagad tevi pazīstu!"
Un tā vairāk ne vārdiņu parunāt no lieliem priekiem: abi šņukstēja.
Otrā nedēļā ķēniņš ar ķēniņieni pārradās mājā. Bet vecais ķēniņš no priekiem tūliņ sarīko lielas dzīras, saaicinādams pus pasauli. Kad dzīras jau lielajā, tad vecais ķēniņš uz reizi paver durvis, ienesdams divus krīčus: vienu pilnu ar riekstiem, otru tukšu un uzdod šādu mīklu: "Kas var riekstus tukšajā kurvī ieskaitīt pa pāŗiem un pateikt, ko katrs pāris nozīmē?"
Visi rausta plecus, domā šā, domā tā - nevar iedomāties. Te uz reizi atsprāgst durvis, vecs vīrs ienāk ar paaugušu puisēnu pie rokas, sacīdams: "Jūs jau nevarēsit mīklu uzminēt; laidiet manu puiku klāt, tas uzminēs."
"Labi!" lai minot puika.
Puika paņem riekstu pāri, ieliek tukšajā krīcī un saka: "Vienam brālim bija mīļa māsa - viens riekstu pāris! Bet tas brālis apprecēja raganas meitu - otrs riekstu pāris! Šī ragana ienīdēja vīra māsu un pierunāja vīru, lai nocērtot savai māsai rokas, tādēļ ka esot apkavusi viņas lopus - trešais riekstu pāris! Bet ragana bija melojusi un vīru piemānījusi - ceturtais riekstu pāris! Vīra māsa iebēga ķēniņa dārzā, ēzdama no dimanta ābeles zelta ābolus - piektais riekstu pāris! Ķēniņš ēdēju noķēra un apprecēja - sestais riekstu pāris! Kamēr ķēniņš bija kaŗā, ķēniņienei piedzima dēls, bet ragana izzaga sulainim, ziņu nesējam, grāmatu no kabatas un ierakstīja, ka ķēniņienei piedzimis tāds ērms: ne pēc suņa, ne pēc kaķa - septītais riekstu pāris! Ķēniņš pārnāca no kaŗa un iemeta sulaini cietumā, bet tas ir gluži nevainīgs - astotais riekstu pāris! Un ķēniņiene pa to laiku bija atdevusi savu dēlu baltajam vīriņam, iai audzina - devītais riekstu pāris! Vīriņš te nu viņu atveda atdot - desmitais . . ."
Nedabūja vairs visu izteikt - ķēniņš ar ķēniņieni pazina savu dālu un tā tūliņ nezin, ko nu būtu darījuši, ko ne, no priekiem. Bet vecais vīriņš tai pašā brīdī pazuda kā ūdenī.
Tagad ķēniņš nosvinēja tik priecīgas dzīras, kā nekad. Bet pēc dzīrām tas saka uz savu kaŗa spēku: "Iesim raganu sodīt!" Aiziet turp - ragana iznāk pretim ar visu savu vīru, ķēniņa sievas brāli, un prasa, ko kaŗa spēks gribot: "Samaksāt, ko esi pilnījusi!" ķēniņš atbild un tā tūliņ pavēl abus sagrābt un ar zirgiem saraustīt. Bet tai pašā brīdī ķēniņiene tek elsodama, kā skrējusi no pašām mājām, un sauc: "Brāli neaiztieciet! viņš, kaut vainīgs būdams, tomēr nevainīgs - es piedodu!"
Nekā darīt - saraustīja raganu vien, brāli pameta dzīvu. Arī sulaini izlaida no cietuma un nu viss bija atkal labi.