2. A. 706. E r n e s t s B i r z n i e k s n o I n d r i ķ a Z a r i ņ a D z ī r c i e m ā Jkr. III, 28, 9. L. P. VII, II, 27, 2.

Dzīvoja reiz tēvs ar māti ļoti laimīgi. Viņiem bija visas mantas papilnam - un kas vēl vislielākais - dēls un meita, kas savā starpā ļoti labt satika un viens otru mīlējās. Vecāki abi mirdami piekodināja bērniem tāpat saticīgi un mīļi dzīvot arvien uz priekšu, kā līdz šim. Bērni to arī apsola un abi vecāki atvieglināti nomirst. Pēc vecāku bērēm māsa un brālis patiesi labi un mīļi&127; dzīvoja kopā vecāku būdiņā.

Pēc kāda laika brālis pārved sev līgavu, bet tomēr tādēļ nebeidza mīlēt arī savu māsu. Brāļa sieva saka par to savu vīra māsu apskaust: viņa gribēja brāļa un māsas starpā sacelt ienaidu. Bet tas viņai nemaz negribēja veikties - viņa varēja teikt vienam, vai otram, ko tikai gribēja, tie neticēja, bet mīlējās arvienu tāpat, kā līdz šim.

Kādu dienu vīra nebija mājās. Sieva, vīra māsai nezinot, nokāva govi un pasteidzās vakarā vīram pretī: "Redzi, ko tava mīļotā māsa izdarījusi, nu mums vairs nav gosniņas!

Vīrs nesacīja ne vārda, paņēma un apraka govi. Bet māsu viņš vēl vienmēr mīlēja, kā līdz šim.

Otrā reizē atkal vīrs bija izgājis. Sieva slepeni nokāva zirgu un vakarā, vīram pretim iedama, sacīja: "Redzi, ko tava mīļā māsa izdarīja, nu mums vairs nav zirdziņa!"

Vīrs cieta klusu un apraka zirgu, bet uz māsu vēl neturēja jauna prāta.

Trešo reizi vīrs bija atkal projām no mājām. Sieva iemeta savu bērnu ugunī un vakarā, vīram pretim iedama, šņukstēja: "Redzi, ko tava mīļotā māsa izdarīja. Nu mums vairs nav bērniņa!"

Vīra vaigs pārvērtās līķa bālumā, bet viņš nekā nesacīja. Viņš nu paņēma līdz šim mīļotu māsu, aizveda to uz mežu, nocirta viņai abas rokas un tad to tur mežā palaida pliku. Māsa nu iet pa mežu plika un bez rokām arvienu uz priekšu. Pēc ilga laika viņa nonāk mežā otrā malā. Lai gan viņai ļoti gribas ēst, tad tā tomēr kaunās cilvēkiem rādīties. Viņa nogaida tumsu un tad iet raudzīt kautko dabūt uzkost. Tā nu viņa nonāk kāda kunga dārzā, kur visi koki pilni āboliem, bumbieŗiem un visādiem augļiem; bet kā bez rokām tos dabūs? Viņa staigā pa dārzu, kamēr atrod dažus zemākus zarus, un nu sāk tāpat no koka kost. Iekož pie vēna koka, pie otra un tā pa nakts melnumu salasa arī vēdera tiesu. Pret gaismu, kad ļaudis sāk celties; viņa paslēpjas turpat kokos. Ap pusbrokasti iznāk pats kungs dārzā un priecājas par pilniem kociņiem ar jaukiem āboliem.

"Bet kas tad te man dažus āboļus tā apkožļājis?" Kungs sapīcis sāk brīnīties.

"Es nesaku, lai nu būtu ņēmis sieku, kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kokus!" Kungs nevar beigt vien dusmoties: "Kas tas var būt par cilvēku, kas otram var tādu skādi darīt?"

"Tas ir pliks un bez rokām!" nelaimīgā sieviete krūmos atbild.

Kungs iesākumā; tā kā satrūkstas, bet tad saņem dūšu un sauc: "Ja esi labs gars, tad nāc ārā; bet ja tu esi ļauns gars, tad aizej no manis."

"Es neesmu ļauns gars, neesmu nepavisam nekāds gars, bet plika sieviete bez rokām un kaunos tev rādīties," atbild tā pati balss krūmos.

Kungs pasauc savas meitas, liek svešo bezroci sievieti, apģērbt un tad vest sev priekšā. Kungs nu tai visādi prasa, kur viņa gadījusies, kas viņai nocirtis rokas, kas noņēmis drānas, bet viņa nesaka. Citu visu, ko tikai prasa, viņa atteic un runā, bet tik to ne, kas viņa ir un kas pie viņas nelaimes vainīgs. Kungs izbrīnās un vairāk arī neprasa. Viņa nu paliek muižā un kungs to iztura ļoti labi - liek savām meitām apkopt, paēdināt, cik smalki vien varēdams. Beigu beigās pats kungs viņu apprec.

"Tikpat," kungs teic, "kopjama glāstāma tu jau esi, paliec jau tad arī par manu cienmāti."

Tā tas nu ir kādu laiku. Bet nu&127; kungam jādodas kaŗā. Projām iedams, viņš vēl piesaka savai cienmātei: "Lai nu būtu, kas būdams, vai dēls, vai meita, bet tu man sūti uz kaŗa lauku ziņu."

Cienmāte to apsola un kungs aizjāji. Vēl nav gads apkārt, kad cienmātei atrodas dēls. Nevis šāds, tāds, nieka zeņķis, bet pirmā numura puika un kas vēl tas pārākais - puikam uz krūtim ir saule, uz muguras mēnesis un uz abiem pleciem zvaigznes. Cienmāte no priekiem nezin, ko darīt. Viņa tūliņ noraksta kungam grāmatu, ka piedzimis tāds un tāds dēls.

Ziņnesis dabū grāmatu un dodas ceļā. Vakarā sebu viņš nonāk kādā krogā un tur nu pārgulēs par nakti. Kā jau kaŗa laikos, visi sarunājas tikai par kaŗiem. Grāmatas nesējs sāk lielīties, ka viņš patlaban esot ceļā uz kaŗa lauku, jānesot no cienmātes kungam grāmata, ka mājās ieradies dēls ar sauli uz krūtim, mēnesi mugurā un zvaigznēm plecos. Krodzinieks brīnās: "Kāda gan tā māte varētu būt, kurai tāds dēls?"

"Kad es jums saku, no mātes tur it nekā nav," grāmatas nesējs saka. "Nav it nekā, pavisam bez rakām, nez kur to tādu pliku bija mežā savečojis."

Krodzinieks vēl apklaulšinās labi, ap kādu laiku kungs atradis bezroku sievieti, vai tas jau ilgi atpakaļ, un tad ieiet pie krodzinieces: "Va tu zi' ko, siev? Manu māsu ir tepat kaimiņu liels kungs apprecējis un tagad viņai ir dēla ar sauli uz krūtim, mēnesi uz muguras un zvaigznēm uz abiem pleciem. Viņa nomaitāja, sadedzināja mūsu dēliņu, tagad viņai to atspītēsim, tad viņa redzēs, kā tas sāp, kad vecākiem nolaupa viņu bērnu."

Sieva viņu vēl paskubināja: "Mums jārauga pie šīs reizes viņu pašu arī pavisam nogalināt, citādi mums vēl beigās varētu iziet slikti."

Abi nosprieda grāmatas pārmainīt. Krodzinieks izgāja pie grāmatas nesēja un teica: "Vadz', ja tev kāda grāmata, tad iedod man, es tev līdz rītam to paglabāšu, jo tev tā vēl te, pa beņķi valstoties, varētu izkrist."

Nesējs iedeva arī. Krodzinieks notaisīja otru tādu pašu grāmatu un ierakstīja iekšā, ka cienmātei esat dēls, pus zvērs, pus cilvēks; katrā sekundē viņš aprijot vienu cilvēku, drīzi jau būšot viss pagasts aprīts, gudrākais esot, ka kungs pats nemaz nenāktu mājās, jo tad arī viņu aprītu.

Otrā rītā nesējs devās ar pārmīto grāmatu tālāk, kamēr nonāca pie kunga. Kungs, grāmatu izlasījis, tā noskuma, ka nerunāja vairs ne ar vienu ne vārda. Viņš atrakstīja atpakaļ, lai dēls būtu, kāds būdams, tas jāpaglabājot, kāmēr viņš pats drīzi pārnākšot mājās - kaŗš jau esot pie beigām.

Grāmatu nesējs steidzās atpakaļ un palika tai pašā krogā atkal par nakti. Krodzinieks atkal paņēma grāmatu glābāt un pārmija. Viņš ierakstīja muižkungam pavēli, ka māte ar bērnu uz pēdām nokaujami.

Muižas kungs pavēli saņēma gan, bet viņam bija ļoti žēl tik par cienmāti, kā par bērniņu. Apžēlot viņš tos nedrīkstēja, bet nomaitāt arī negribēja. Viņš uzsēja cienmātei bērniņu uz muguras, piesēja vēl riecieniņu maizes un palaida to mežā. Nelaimīgā cienmāte iet pa mežu uz priekšu un raud, bērniņš brēc mugurā, to nevar noņemt, pazīdīt, pati arī ir izsalkusi, bet maizi tā nevar no muguras noņemt. Bada nāvē viņai tikpat jāmirst, tad jau labāk ka to būtu nokavuši.

Tā viņa raudādama iet, kāmēr nonāk pie platas upes. Laipa ir gan upei pāri, bet viņai bez rokām ir ļoti grūti tikt pāri. Viņa, nabadzīte, nometas uz laipas ceļos un rāpo pāri. Pret vidu tikušai, viņai nez' kā pamisējas un dēlēns nokrīt no muguras ūdenī. Viņa iekliedzas un patlaban grib lēkt ūdenī glābt puiku, kad otrā malā parādas vecs vīriņš un izglābj puiku.

"Nāc vien meitiņ, pāri un iegulies papriekšu uz kreisajiem sāniem ūdenī un tad uz labajiem!" vecais vīriņš viņai saka. Viņa pārnāk un paklausa. Tikko viņa ieguļas uz kreisajiem sāniem ūdenī, viņai pieaug kreisā roka, tikko pagriežas uz labajiem sāniem, arī labā roka ir pieaugusi. Viņa nezin, kā vecīšam pateikties par labo padomu, ko tam dot. Bet tas negrib ne pliku paldiesu.

"Še tev, meitiņ, būs lindraki. Kad tos apvilksi, tad varēsi būt par ko tik vēlies: par ubadzi, par cienmāti, par ķeizarieni, par ko tik gribēsi. Un tagad tu vairs nekavējies, steidzies uz tava brāļa krogu, tur būs arī šovakar tavs vīrs."

Vecītis vēl viņai izstāstīja, ka krodzinieks un krodziniece pārmijuši grāmatas, un tad pazuda. Cienmāte apvilka vecīša dāvātos lindrakus, palika par ubadzi un gāja uz krogu. Krogū neviens viņas nepazina, ne brālis, ne brāļa sieva. Un kā lai viņi uz tādām domām nāktu? Mežā padzītai māsai nebija nevienas rokas, bet ubadzei ir abas rokas. Ubadze ierīkojās aizkrāsnē pārgulēt par nakti. Līdz ar novakaru, atjāj kungs no kaŗa lauka un pienāk pilna istaba zaldātu. Kungs visu vakaru nemierīgs, staigā no vienas puses uz otru un tikai prasa, vai nevarēs atkal ceļā doties. Bet zirgi nav vēl paēdināti. Zirgus gaidot, kungam paliek gaŗš laiks.

"Vai jūs, krodziniek, nezināt kautko pastāstīt, kādu pasaku, vai citu ko?"

"Es gan nekā nezinu," krodzinieks atteic, "bet pirmīt pienāca viena ubadze, tādas apkārt vazādamās, daudz ko dzird, varbūt viņa zinās ko pastāstīt."

Kungs ir ar mieru un tūliņ atsauc ubadzi.

"Es zinu ļoti jaukas pasakas, bet es tās tik tad stāstu, kad ir daudz klausītāju, kad viss kaŗa spēks klausās."

Kungs sasauc savus kaŗa vīrus, tie sasēžas visi riņķī, tā ka ubadze, kungs, krodzinieks un krodziniece paliek vidū. Ubadze iesāk: "Reiz bija māsa un brālis, tie dzīvoja ļoti mīļi. Brālis apprecējās, bet tādēļ vēl nebeidza mīlēt savu māsu. Brāļa sievai tas skauda. Viņa nokāva govi un teica vīram; ka viņa māsa to izdarījusi. Brālis māsai par to nekā nedarīja. Brāļa sieva nokāva zirgu un teica māsas vainu. Arī šoreiz vēl brālis māsai nekā nedarīja. Trešo reizi brāļa sieva sadedzināja savu bērnu un raudādama sūdzēja vīram, ka viņa māsa to darījusi. Tagad vīrs vairs nenocietās, bet uz sievas teikšanu noģērba māsu, nocirta viņai abas rokas un padzina mežā. Ko tāds brālis un tāda brāļa sieva ir pelnījuši?"

Krodzinieks un krodziniece sēdēja kā uz adatām, viņi saprata, uz ko ubadzes stāsts zīmējās. Kungs, par tādu negantību saskaities, nosacīja tūliņ sodu: "Tāds brālis kā arī brāļa sieva dzīvi sadedzināmi."

Ubadze stāstīja tālāk: "Reiz bija kungs. Tas atrada savā dārzā pliku sievieti bez rokām un apprecēja to. Pēc laika viņam bija jāiet kaŗā, sieva palika mājās tādu ļaužu. kungs aizjādams pasaka, ka jāsūtot viņam ziņa, vai ir dēls, vai meita. Attek dēlēns ar sauli uz krūtim, mēnesi uz muguras un zvaigznēm uz abiem pleciem. Sieva sūta kungam ziņu, ka viņai tāds un tāds dēls piedzimis. Kādā krogū grāmatas tiek pārmītas, kungam nosūta grāmatu, ka tam mājās ieradies dēls, kas katrā acumirklī aprijot cilvēku. Kungs noskumis sūta grāmatu atpakaļ, lai dēlu tikām paglabājot, kamēr viņš pārnākšot. Krogū atkal grāmatas pārmaina. Kunga grāmatas vietā krodzinieks noraksta, ka bērnu 1īdz ar māti vajagot nokaut. Kādu sodu grāmatas pārmijēji ir pelnījuši?"

Kungs tikko vēl var noturēties no dusmām: "Tie ir dzīvi sadedzināmi," viņš sauc. "Bet saki, ubadze, vai māti ar bērnu nokava?"

"Nē! - Muižas kungs uzsēja mātei bērnu mugurā un palaida tos mežā. Par laipu ejot, bērns iekrita ūdenī, kāds vecs vīriņš izglāba bērnu un dāvināja mātei abas rokas. Māte atnāca abi ar bērnu te uz krogu pie sava brāļa sagaidīt savu kungu pārnākam no kara. Te ir arī tavs dēls."

Acumirklī viņa pārvērtās savā agrākā izskatā un kungs pazina savu cienmāti. Pēc pirmiem priekiem kungs lika zaldātiem sanest žagarus un apkŗaut krogam visapkārt. Tad no krodzinieka abas pārmainītās grāmatas un krogu līdz ar krodzinieku un krodzinieci sadedzināja. Kungs, cienmāte un abu dēliņš ar sauli uz krūtim vēl tagad dzīvo savā muižā laimīgi.