3. A. 706. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. L.P.II. 36, 20.

Vienam ķēniņam bija ļoti daiļa meita. Tolaik turpat kaimiņos valdījis ir cits ķēniņš, kas savas cietās un īgnās dabas dēļ bijis iesaukts par cieto ķēniņu. Šis Cietais ķēniņš nācis pēc daiļās ķēniņa meitas precēt; bet meita atteikusi: "Nevaru pie tevis iet, jo pērn šinī laikā apsolījos tam ķēniņam, kas viņpus tavas valsts valda!"

To dzirdējis, tēvs sarāj meitu: "Kā tu vari bez manas ziņas solīties? Tev jāiet pie Cietā ķēniņa, es tā gribu!"

Bet meita atteic: "Labāk bez rokām zirņus paēdu, nekā ar cietu dulburi sadzīvoju!"

Viņa neiet ne, par ko. Ko nu Cietais ķēniņš dara? Tas, pats ciets būdams, ņemas meitai cieti atriebties. Viņš slepeni izzog nabadzīti no tēva pils, aizved uz mežu, nogriež abas rokas un tad palaiž, sacīdams: "Ej nu, ej kā spoks pie sava izredzētā ķēniņa! Redzēs, vai viņš vairs tādu ņems! "

Bet meita tik nobirdina rūgtas asariņas, šņukstēdama: "Asintiņas neteciet; dailumiņš nezūdi!" Un re! asintiņas tūlīt apstājas tecēt un meita acumirklī paliek tik daiļa kā saule. Tas šim vēl vairāk riebj.

Bezrocīte nu maldās pa mežu un vēlu, vēlu vakarā nonāk pie savā izredzētā ķēniņa pils. Pilī visi jau guļ, tik divi dārza sargi un divi sumpurņi, katrpus dārza vārtiem, nomodā. Bezrocīte ļoti izsalkusi; viņa ieiet dārzā un saēdas ogu, taipat ar muti vien pa pazarēm meklēdama. Dārza sarga redzēdami, ka sumpurņi viņai nekā nedara, notura Bezrocīti par spogu un tādēļ nemaz neķibelē. Bezrocīte paēd un aiziet atpakaļ uz mežu. No rīta ķēniņš, pa dārzu staigādams, prasa: "Kas tās pazares noēdis?"

Dārza sargi atbild: "Izgājušo nakti te bij spogs bez rokām. Sumpurņi viņam nekā nedarīja, ko tad mēs darīsim?"

"Ja nākošu nakti vēl tādu redzat, tad nākait man teikt!"

Nākošā naktī Bezrocīte atkal klāt. Dārza sargi paziņo ķēniņam un ķēniņš, domādams spogu ķert, noķer pats savu līgaviņu. Šī nu izstāsta visu smalki, kā noticis. Ķēniņš uzved Bezrocīti augšā, slauka asaras un tūdaļ pavēl kāzas rīkot. Citi gan prasa, vai tad tādu bez rakām būšot patiesi ņemt. Bet ķēniņš atbild : "Muļķis tas, kam rokas vairāk nekā sirds."

Pēc kāzām ķēniņš sarīko lielu kaŗaspēku un tad saka: "Iesim nu Cietajam ķēniņam atmaksāt to, ko tas manai sievai pārdarījis. Maksāsim tam labu asins naudu!"

Bet ko nu Cietais ķēniņš atkal izgudrojis? Viņš pārdalījis savu kaŗaspēku uz pusi: vienu daļu sūta ienaidniekam pretim, otru daļu uz ienaidnieka pili pie Bezrocītes. Kaŗavīri pakampj Bezrocīti un ieved dziļi, dziļi mežā, no kurienes nekad nevar mājas atrast.

Otrā, trešā dienā ķēniņš dabū vēstis, ka sieva nozagta. Viņš tūlīt atstāj kaŗa lauku un aiziet sievu meklēt. Izmeklējas vienu gadu - nekā; izmeklējās otru gadu - nekā. Beidzot tas atlaiž kaŗaspēku uz māju un aiziet viens pats meklēt.

Pa to laiku Bezrocīte, pa mežu maldoties, iemaldās svešā mājiņā, kur dzīvo laipns sirmgalvis. Sirmgalvis iztek Bezrocītei pretim un smaidīdams saka tā: "Labi, ka atnāci, es tevi jau sen gaidīju! Nāc vien iekšā!"

Ieiet iekšā - uz galdiņa stāv divas rokas. Sirmgalvis paņem vienu roku, appūš, pieliek Bezrocītei pie kamieša - viena roka klāt; sirmgalvis paņem otru roku, appūš pieliek Bezrocītei pie kamieša - otra roka klāt. Bezrocīte apkampj sirmgalvim ceļus un nezin, kā pateikties; bet sirmgalvis tik atbild: "Lai, lai, tu esi to pelnījusi!"

Pēc trim dienām sirmgalvis saka: "Še tev šis maciņš, pakrati vien, tad pārtikas netrūka un zelta gabali birtin birs. Tik nepiemirsti to : tā kā es tevi trīs dienas mitināju, tā mitini ir tu trīs dienas katru ceļa gājēju!"

Ķēniņa sieva, senākā Bezrocīte, nu iet, iet, kamēr saiet krustaceļu, kur pašā tuvumā, nabadzīgā mājiņā dzīvo nabags rokpelnis. Šis pieņem ķēniņa sievu ļoti laipni un pamielo, kas nu pie rokas. To redzēdama, ķēniņa sieva saka tā: "Tev laba sirds, gribu tev to atmaksāt. Redzi, naudas manā maciņa būtu papilnam, bet ko tas viss līdz; ne to naudu varu kur izlietāt, ne arī mājā tikt. Jo eimu, jo nomaldos vēl tālāku no mājas. Tādēļ, par šo naudu, uzcelšu tev uz bērnu bērniem skaistu pili un uz krustaceļa nolikšu rakstu visiem par ziņu, ka katrs, kas nokusis, te var, šinī pilī trīs dienas atpūsties."

Rokpelnis nu sarauga ļaudis un re, pēc gada laika pils gatava.

Ķēniņš izmeklējas savu sievu pa puspasauli, bet nekur atrast. Te pēc gadiem tam gadās gar to krustceļu iet, kur paziņots, ka tuvējā pilī katrs nokusis ceļa vīrs var trīs dienas atpūsties. Viņš ieiet pilī atpūsties. Sieva to tūlīt pazīst, viņš ne. Un kā lai pazīt? Toreiz tai nebija roku, tagad ir. Pie vakariņām sieva uzvelk tādas valodas: vai nevarot katrs pastāstīt, kā viņam savā mūžā sviedies. Rokpelnis tūlīt izstāsta, ko tas piedzīvojis, un nu jāstāsta sievai. Šī nu izstāsta, kā maldījusies un, kā Cietā ķēniņa kaŗavīri to mežā ieveduši. To dzirdēdams, ķēniņš apkampj savu sievu un raud prieka asaras slimāk par mazu bērnu.

Otrā rītā ķēniņš paņem savu sievu un pārved mājā; bet skaisto pili tie atstāj rokpelnim.

Tagad ķēniņš sarīko vēl lielāku kaŗaspēku un tad saka: "Iesim nu tam sunim atmaksāt! Bet lai manai sievai būtu drošības, tad pametīšu vienu daļu no kaŗa spēka mājā."

Cietais ķēniņš turējās gan sīvi, ļoti sīvi pretim, bet nelīdzēja nekas: kaŗā pats krita pirmais un beidzot visi viņa kaŗavīri.