4. A. 706. A. G a r i - J u o n e n o 46 g. v e c a s Ū z u l u Z u z a n n a s V a r a k ļ ā n o s. L a t v j u K u l t ū r a s kr.

Dzeivuoja vīns boguotrnīks, jam beja dāls un meita. Pīguoja vacums un veči, pasaukuši bārnus, stuostīja, lai jī dzeivuojūt stypri labi. Kad apsaprecēškūt, tad īdams uz dorbu lai pyrmuok nobučuojūt muosu un pēc tam tikai sīvu. Un kod atpakaļ atīs nu dorba, otkon pyrmuok lai nūbučuojūt muosu un tod tikai sovu sīvu.

Paguoja godi, veči nūmyra, dāls izauga lels un apsaprecēja. Jis ar muosu dzeivuoja stypri labi, vysod, īdams uz dorbu, pyrmuok pabučuo muosu, an tod tikai sovu sīvu; atīdams nu dorba taipat pyrmuok pabučuoja muosu, tod sīvu.

Jīm beja iela saimisteiba - daudzi zyrgu, gūvu, vušku, cyuku un cyta monta. Sīvai palīk skaudīgs pruots, kam juos veirs bučuojas pyrmuok ar muosu, bet na ar jū. Nyu dūmoj tei sīva, kū padaret, kai savest naidā bruoli ar muosu. Dūmoj, dūmoj un beiguos aizskrīn uz klāvu, saboda ar tutynu lobuokū viersi i soka: "Bučuojīs vīn ar muosu, re kur klāvā muosa nūkova viersi."

Jis aizguoja uz klāva, pasavēŗa - jā, pats lobuokais viersis ir pagolam. Nūsuopēja jam sirds, bet jis sovu muosu stypri žāluoja un soka: "Lai jau, gon jau myusim pītiks, vēl palīk daudzi lūpiņu."

Ūtrā dīnā sīva izvad nu klāva pašu skaistuokū zyrgu un nūkaun. Kad atīt veirs un pa vacam pyrmuok bučuojas ar muosu, tod tikai ar sīvu, jei soka: "Tu ar muosu pyrmuok bučuojīs un esi lobuoks kai ar manim. Ej, pasaver, kū muosa padarīja - nūkova tovu pašu skaistuokū zyrgu."

Jis aizīt, pasaveŗ - jā pogolmā guļ nadzeivs juo pats skaistuokais zyrgs. Otkon jam sasažņaudzja sirds, bet jis puorcītja, jo muosu cīši žāluoja un soka: "Lai jau, gon jau myusim pītiks, vēļ palyka daudzi lūpiņu."

Sīva niknumā nazynuoja, kū darīt, vēl jam moz, ka nūkauti lobuokais viersis, skaistuokais zyrgs. Trešā dīnā jei nūkaun pīcas gūvis, un kad veirs atguoja nu dorba jei soka: "Bučuojīs vīn ar muosu pa prīšku! Muosa vysu putynoj uorā. Aizej uz klāvu pasaver, cik jei gūvu apkovja."

Veirs nasaklausēja, pabučuoja pyrmuok muosu un pēc tam sīvu, tod aizīt uz klāvu un redz, ka klāvā gūvis guļ kai kluojīns, nadzeivas cyta pi cytas. Jam palīk lūpiņu žāl i taids nagols ap sirdi, bet tāvs jīm mierdams pīsacēja, lai jis ar muosu labi dzeivoj. Kai paklausīgs dāls jis, atguojis atpakaļ, soka: "Lai jau, gon jau mums pītiks, vēl palīk dīzgon lūpiņu."

Sīvai nu dussmem, par taidu veira runu, pat moti slējās uz golvas, bet nikuo tys vēl jam naleidz, ka tik daudzi lūpi ir pagolam.Catūrtā dīnā jei pasauc vēļ cytus paleigā, jem un apkaun vysus lūpus. Veiru īraudzējusi jau par gobolu klīdz: "Pyrms kai ar muosu bučuotīs, ej pasaver, kū muosa klāvā padarēja!"

Jis nazaklausa, sasabučoj ar muosu, tod ar sovu sīvu un aizīt uz klāvu, redz: vysi lūpiņi nadzeivi. Jam cīši palyka lūpiņu žāl, bet jis sazaturēja un soka: "Lai jau, gon jau mums pītiks, mums vēl ir klēts pylna labības."

Veirs dora kai agruok, aizīdams uz dorbu pabučoj muosu un tod tikai sīvu. Sīva palīk bez gola dusmīga, dūmoj, kū darīt, un nūsprīž nūdadzynuot klēti. Piktā dīnā jei dalīk guni pi klēts un klēts ar vysu labību sadag leidz pamatam. Nyu jei dūmoj: "Tagad gon, kad jau vyss ir pagolam, jis ar muosu pyrmuok nasabučuos."

Atīdams nu dorba jis redz, ka klēts ar vysu labību sadadzynuota, bet pyrmuok pabučoj muosu un pec tam tika sovu sīvu.

Sīva niknumā klīdz: "Vēl tu bučoj muosu, ka jei jau vysu myusu laimestību izputynuoja. Šūdīn sadadzynuoja klēti ar vysu labību."

Nalabi palyka bruoļam ap dūšu, bet jis cīši muosu žāluoja un nasacīja nikuo. Navar sīva saprast, kai veiru sarīdynuot ar sovu muosu, un sastā dīnā nūkaun sovu vīnīgū dālu. Izguojuse uorā, gaida kod veirs atīs nu dorba. Atīt jis nu dorba, sīva jū jau sateik pogolmā un soka: "Kū nyu derēsim? Tova muosa nūkova myusu vīnīgū bārnu. "

Veirs nasoka nikuo, īīt ustobā, pabučoj muosu un pec tam sīvu. Sīvai dusmes un greizsirdība auga vairuok un vairuok, ka jis cik cīši mīļoj sovu muosu, a juos namīļoj, nikuo nasoka pat par dāla nūkaušonu. Dūmoj jei, kū vēļ darīt un septīta dīnā aizgrīž pate sev koklu. Veirs atguoja nu dorba pyrmuok pabučuoja muosu un, pīguojis pi sīvas, redz, ka tei guļ ar aizgrīztu koklu. Sīva pastuostīja, ka juo muosa gribēja viņu nūgrīzt, tikai jei atsaturēja. Nu jam palyka šaubīgs pruots, radzūt, ka vyss put uorā. Tūreiz jis sāka sovai muosai: "Īsim, muos! Sazataisa, pajem ciervi un obēji ar muosu aizīt uz mežu.

Mežā jis izlīk muosai obējas rūkas uz bluča un nūcārt. Nūciertis muosai rūkas, palaiž jū mežā. Atguojis uz sātu, suoka dzeivuot divējūs, pīdzeivuoja monta un pavysam aizmiersa par sovu muosu.

Nūvastuo uz mežu muosa staiguoja pa mežu, lasīja ar muti ūgas, saknītes un tai puortyka. Pēc kaida laika izīt jei uz klajuma un aizīt pi vīnas skaistas, lelas piļes, ap pili beja lels uobeļu duorzs. Tys beja vosoras laikā, kad jau uobeļi nūsagatavējuši. Jei īlein duorzā, nūraun uobeli, apād un īlein bīzā kryumā, tai ka juos nikas navar redzēt, bet jei vysus redz nu kryuma, kas pa duorzu staigoj. Atīt vīns kungs uz duorzu - redz, ka nazkas ir ēdis uobeļus, un soka: "Kas ād uobeļus, izlein nu kryuma, cytādi es izšaudīšu vysus kryumus, un tai kai tai buysi nūšauts." Tei atvastuo uz mežu muosa beja cīši skaista meita. Dzieržūt kunga vuordus, jei puorsabeida, izleida nu kryuma un pastuostīja, ka jei ilgus godus dzeivuoja mežā un tikkū nanūmyra boda nuovē.

Kungs pasavēŗa, jam patyka meita, ka tei taida skaista, un soka: "Ej pi mamis struoduot."

Jei arī aizguoja, struoduoja, kū spēja un boguotajam kungam cīši patyka. Tys jū pajēmja par sīvu. Kaidu laiku jī dzeivuoja kūpā cīši mīlīgi un sadarīgi. Te īzasuocja kari un juos veiru pajēma karā par vodūni. Aizīdams kaŗā, jis pasacēja sovam tāvam, lai kūp un globoj juo sīvu. Pēc nailga laika jai pīdzymst cīši skaists puisīts: actiņas kai zvaigznītes un pats naizsokami skaists. Vacuoki navar nūsaprīcuot vīn par tik skaistu bārnu. Par vysu jī pīrakstīja dālam un syutīja cylvāku, lai aiznas.

Paguoja kaids mēness, cykom jis aiznesja gruomotu kun gam. Taidu garu ceļu ejūt, vajadzēja daudzi vītuos gulēt par nakti. Vīnā vītā jis īguoja sastdīn pīkuss un nūvuordzs. Saiminīca sajēmja jū un syutīja uz pierti izzapērt. Jis padūmuoja, ka ir sasveids un pīkuss, labi byutu kaulus pamīkšēt, un aizguoja uz pierti, a gruomotu atstuoja ustobā. Saiminīca gruomotu attaisīja un izlasījuse tū saplēš, bet pīraksta jaunu, ka kunga sīvai ir pīdzims taids bārns, ka navar saprast, voi ir suns, voi kačs, voi kaids cyts zvērs. Tū pīrakstījuse, ībuož papeiru kuvērī aizlypynoj un nūlīk vacajā vītā. Nesējs, atguojis nu pierts, likās gulēt leidz reitam. Reitā agri pīsacēlīs, pajem gruomotu un īt tuoļok, atnaz un atdūd kungam. Kungs pajem gruomotu, izlosa, sarausta placus, nūsabreinoj un, nikuo nascīdams, roksta atpakaļ gruomotu sovam tāvam, ka lai kaids byutu juo sīvas bārns; bet lai tu globoj leidz tam laikam, cykom; viņš pats aizbrauks uz sātu.

Pajēmis gruomotu, nesējs īt atpakaļ. Ceļā jam daudzi reizes vajadzēja nūturēt naktsmuojas. Te otkon vīnā sātā gadījuos sast dīna ka jū nūsyutīja uz pierti. Cykom jis mozguojās, meita pa jēmja, izlasīja gruomotu un pīrakstījuse, ka lai tāvs un muote jū bārnu nūgubej, pašu izdzan nu sātas, lai jis atbraucs, naradzātu jūs dzeivus. Jei, tū pīrakstījuse, ībuož gruomotu kuvērī un aizlypynoj, kai bejis. Nesējs ūtrā dīnā otkon īt un atnaz gruomotu, nūdūd tāvam ar muoti. Veči izlasījuši, ka vajag nūgubēt bārnu it suoka cīši rauduot un nazynuoja, kū darēt. Jīm bez gola žāl skaistuo puisīša un lobuos dāla sīvas, bet nikuo naleidzēja, dāla gribu vajadzēja izpildēt. Jī gon nagubēja bārnu, bet pīsēja tū jai uz muguras un palaidja mežā.

Beja kuorsts vosoras laiks, ejūt pa mežu, jei pīkusa un jai suoka cīši gribētīs dzert. Te mežā gadījās olūtiņš, jei pīsalīcja dzert un bārns nu muguras par golvu īkrita olūtā. Puorsabeiduse, ka bārns nanūsleiktu, jei snēdzjās olūtā pec bārna ar rūku stubuļņom, jo jei bruols jau sen beja nūciertis obējas rūkas. Cykam jei meklēja bārnu pa olūtu, jai pīauga obējas rūkas. Nyu jei bezgalīgi laimīga satvēra bērniņu ar obējom rūkom, izvylka tū nu olūta un dzeivuoja mežā. Pec kaida laika, kad jau puisīts beja labi pruovs, jai gribējās īt pi ļaudim. Jei izguoja nu meža; nūzīdja sovu skaistū dēliņu malnu, aizguojuse pi vīna saiminīka, sadarēja par kolpyuni, a mozū puisīti pajēmja par cyuku gonu. Tys puisāns beja cīši gudrs.

Par tū laiku atsagrīž nu karim juos veirs un prosa sātā, kur juos sīva un dāls. Tāvs ar muoti pastuosta, ka padarīja tai, kai jis beja gruomotā rakstījis, un ka jīm cīši beja žāl skaistū puisānu. Atsaucja gruomotas nesēju, tys vysu pastuostīja, kai jis ceļā beja piertī, uz tīni un atpakaļ īdams. Vysi saprota, ka gruomotas beja savyltojuose saiminīca, pi kuŗas jis gulēja par nakti.

Kungs atprecēj ūtru sīvu un dzeivoj tuoļuok. Boguotnīks sataisa balli un pasauc vīsūs vysus apkuortējūs boguotnīkus. Jam cīši patyka klausītīs posokas. Sasalasījuši pi maltītes, suok runuot par posokom, Kupcs soka: "Pī manis ir cyuku gons, kurs, izaudzis mežā, zyna daudzi skaistu posoku un ir gudrs."

Boguotnīks līk sulainim pasaukt puiku. Puika īdams sauc arī muoti reizē un soka: "Es izstuostīšu posoku par myusu dzīvi."

Atguojuši pi boguotnīka, muote nūstuoja koktā, a puika pa prasīja, lai atnas divi pyuri rīkstu, un kuru vuordu jis pasacīs, lai divi rīkstus izjem, un kad jau vysi rīksti byus izjemti, tad posoka byus beigta. Jis suoka stuostīt vysu, kai jī mežā dzeivuoja, kai jūs izdzyna nu sātas un vysu vuords vuordā, kai jīm guoja, un beiguos paruadīja uz koktu, sacīdams: "Tei ir mana muote un es asmu tys dāls."

Boguotnīks ceļās nu galda, pīguoja pi juos kluot, pazyna sovu vacū sīvu un beja laimīgs. Utrū sīvu pīsēja zyrgam pi astes, izvedja uz teiruma un saraustīja gobol gobolim. Par jaunu īzasuokās boguotnīkam laimīga dzeive. Jī vysi priecuojās un puisīts auga leluoks un ar kotru dīnu palyka skaistuoks.