5. A. 706. D o m i n i k s B a l b e k a D a u g a v p i l s A s ū n e s p a g a s t ā J. R u p j ā k r.

Kaidā vīnā pilsātā dzeivuoja bruoļs ar muosu. Jī sarunuoja nasaženeit. Reizi, kaidā dīnā bruols izguoja pa pilsātu pastaiguot. Jis satyka rogonu, pi kuras beja treis meitas Jei nūvede bruoli uz sovu pili un jū pačescieja [pacienāja] ar vysvysaduokim ēdinim. Jis paļūbēja [iemīlēja] rogonas meitu, kurai beja daguns pīcpadsmit muorceņu. Jis atguoja uz sātu un soka muosai: "Muos', es ženeišūs."

Muosa atbildēja: "Sauda [sevis dēļ] žēnējīs, toļki mani naaizamiersti!"

Jis apsažeņēja ar rogonys meitu. Pi juo beja divi kumeļi. Padzeivuoja kaidu laiku, juo sīvai dzyma bārns un pa laiku dzyma i ūtrs. Bruoļs vys naaizamiersa muosys. Juo sīva cīši dusmūjuos par tū. Jei nūkova vīnu kumeļi un pasacēja sovam veiram: "Vāļ tu staigoj da sovai mosai, jei vot tev nūkova kumeļi."

Bruoļs aizadusmuoja, jis rešuok suoka staiguot da sovai muosai. Sīva vēļ nūkova ūtru kumeļi un pasacēja jam: "Vot, jei nūkova ūtru kumeļu, tu vys stsaigoj da jai."

Jis vēļ cīšuok aizsadusmuoja uz muosas un vēļ rešuok suoka staiguot. Muosa dūmoj, kas tī nūtika, ka bruoļs suoka rešuok staiguot da mani. Bruoļa sīva nu siržu vēļ cīšuok īzasirdēja, nūkova obus bārnus un pasoka jam: "Vot tu vys staigoj da jai, a jei nūkova tovus bārnus."

Bruoļs aizasirdēja un pavysam naguoja da muosas. Kaidā dīnā jis īguoja pī muosas un soka: "Muos', brauksim uz mežu pec molkas!"

Jei apsavilka un nūbrauce uz mežu pēc molkas. Jī ībrauce bīzūs kryumūs un bruoļs soka iz muosas: "Muos , kuop uorā! "

Muosa izkuopa.

"Līc uz calma rūkas!"

Jei uzlika rūkas uz calma. Bruoļs atcierta ar ciervi jai rūkas un pats aizbrauce iz sātu.

Kū muosai nyu dareit? Jei atrada kūku, izpyvušu vydu, un tī dzeivuoja. Pi juos pīroda brīžu muote un jū baruoja. Kaidu reizi gadējuos īt pa mežu pašam ķēniņa dālam ar suņim. Suņi, īraudzēja brīžu muoti un jū sāka rīt. Brīžu muote īskrēja tī, kur beja tei meita. Ķēniņa dāls īraudzēja brīžu muoti. Jis daguoja pī tuo kūka un īraudzēja cylvāka kuajis. Jis soka: "Kas tī par cylvāku, līn uorā!"

"Es naleisšu, es asmu plyka."

"Nu, līn, vysvīns!"

Jai izleid nū tuo kūka uorā. Ķēneņa dāls īdeve jai sovus svuorkus un aizvede jū uz sovu pili, un brīžu muoti jis arī nūvede. Jis jai īdevja vīnu komnotu [istabu], kur dzeivuot.

Kaidu reizi ķēneņa dāls soka uz sovu tāvu : "Tēt', es gribu ženeitīs!"

Ķēneņš jū īvede sovā komnotā, kur neja vysas ķēnestes meitu patreti. Ķēneņa dāls īzavēra vysas kartinkas un naatroda nivīnas sev, ar kū ženeitīs. Jis golu galā atvede tū meitu, kuŗu jis atroda mežā, un soka: "Tēt, es tū jemšu sev par sīvu!

Tāvs jam soka: "Kur tu, dāls, jū jemsi? Redzi, ka jei bez rūku."

Dāls soka: "Nikas, nikuo taida, es jū jemšu sev par sīvu! "

Un jis apsaženēja ar tū meitu. Dreiži ķēniņa dālam vajadzēja īt uz vaidu un jis nūguoja. Pec tam juo sīvai dzima dāls. Jis beja cīši skaists, nu prīkšys golvā zvaigžne un pakaļē. Ķēneņš pīrakstēja dālam par tū gruomotu, padeve kaidam navīn saldatam. Tys saldats tū gruomotu ībuoze kišinī un nese tū ķēneņa dālam. Jis īdams kaidā sastdīnys vokorā īguoja pi tuos rogonys. Tej rogona izkurinuoja pierti. Saldats nūvelka sovu šiņeļi, pakuora pi sīnys un pots aizguoja uz pierti. Rogona tyuleņ izvylka tū gruomotu, saplēse smolkom druponom un pīrakstēja, ka tys bārns ir bez ausu, bez daguna un bez kuojys. Un tys saldats atguoja nu piertis, apvylka šiņeļi um aizguoja uz ķēneņa dālu.

Ķēneņa dāls puorskaitēja tū gruomotu un vēl pīrakstēja, lai nalīk nikur, cykom jis nūbrauks.

Tys saldats īboze tū gruomotu kišnī un guoja uz ķēneņu. Jis īdams vēļ aizguoja turpat pi tuos rogonys un tei rogona vēļ taipat izkurinuoja pierti. Saldats nūvylka šineļi, pakuorta pakuorta pī sīnas un pats aizguoja uz pierti. Rogona vēlļ pajēme tū gruomotu, saplēse, un pīrakstīja, lai tū bārnu sadrupinoj smolkom drupoņom un nūsvīž zam sātmaļa. Tys saldats atguoja nu pirrts, apvylka sovu šineļi, aizguoja da ķēneņa un padeve tū gruomotu ķēneņam. Ķēneņš tū gruomotu puorlasēja. Jam taida skaista bārna beja žāl svīst zam sātmaļa. Jis aizjyudzja zyrgu rotūs, pīlyka tymūs vysvysaiduokū ēdīņu, tū bārnu pīsēja juo muotai pi vādara, pa tū ka jai nabeja rūku ar kū turāt bārnu, un palaide pa pasauļi. Jei brauce, brauce un dabrauce pi lela azara. Jai gribējuos dzert, jei izkuope nu rotu un suoka dzert, bet bērns, izkryta azarā. Nazkas jai nu augstīna suka runuoi: "Ķer, ķer! "Jei kai ķēre, jai tyuleņ pīauga rūkas. Jei nyu nūbrance uz piļsātu. Jei beja loba drēbu mozguotuoja. Jū pajēme kaids kungs, juos bruoļa draugs. Kaidu reizi atguoja juos bruoļs, īrauga jū un dūmoj: "Vysleidz, kai muna muosa, bet munai muosai nabeja rūku, bet tai ir."

Jis ar jū pajēme par drēbu mozguotuoju. Kaidu reizi guoja nu vaidu ķēņeņa dāls. Jis īguoja pī tuos rogonas un soka: "Mož jyusu pilsātā byutu kaids puika, kurs muocātu kū pastuosteit, es gribu paklauseit."

Jis soka: "Pi myusu ar ir taids puika, kas var kū pastuosteit."

Tys puika prota labi kū stuosteit.

Ķēneņa dāls pasacēja, lai atvad tū puiku, un tys saiminīks nūguoja da tam puikam. Puika nagribēja vīns īt, jis sacēja uz muotes: "Īsim, mām!"

Muote nūguoja, atsastuoja durīs. A puika nūguoja, atsasāda aiz golda un suoka rurnuot par tū, kas beja nūticis. Beidzūt jis pasacēja: "Tu muns tāvs un es tovs dāls."

Ķēneņa dāls tū saimnīku īsadynuoja cītumā um rogonys meitu pīsēja pī zyrga astes. Un jī visi treis, tāvs, muote i dāls aizguoja iz muojom.