Vīnam zemnīkam beja divi bārni: dāls un meita. Mierdams zemē, tāvs pasacīja savim bārnim: "Mīļi bārni, pec munas nuoves dzeivuojīt vīnā kūpā. Tu, dēliņ, nasaprecējīs un tu, meitiņ, naej pi veira. Tūlaik jyus byusit uz pasauļa laimīgi!"
Bārni tāvam devja vuordu dzeivuot vīnā vītā, vīns ūtru mīļuot leidz pašai nuovei. Tāvs nūmyra un palyka bārni dzeivuot vīni paši.
Vīnu reizi atīt pi jūs kaida vecene un suoka runuot, ka bruoļam vajag precētīs, byus lobuok dzeivuot. Bruoļs, kai devja vuordu tāvam, ka jis nikod napuorlauzs sova vuorda un ilgi pīminēs, kū jam runuoja tāvs, nagribēja precētīs, bet buoba jam vys runuoja. Tai ilgi guoja laiks un bruols reiz vaicoj sovai muosai, kū jam darīt. Muosa atbild: "Kai tu gribi, tai dori!"
Bruols soka buobai: "Es sadūmuoju precētīs!"
Buoba jam īteicja sovu meitu, kura beja kai rogona. Sataisīja kuozas un suoka dzeivuot ar sīvu. Pi bruoļa dzeivuoja ari muosa. Bruoļs ar jū vysod runuoja un vīns ūtru mīļuoja. Bruoļa sīva cīši namīļuoja juo muosas un gribēja kaut kai jū nūnuovēt. Vīnu reizi atguoja sīvas muote un suoka vaicuot sovai meitai, kai jei dzeivoj. Meita izstuostīja muotei, ka veirs ar jū nikuo norunoj un runoj tik ar sovu muosu. Muote jū izmuocīja saplēst sev muti, izlaist motus un pasacīt veiram, juo muosa itū padarīja un gribēja jū nūsist. Meita tai pataisīja un pasacīja veiram, ka juo muosa tai padarīja. Veirs apsavēŗa saplāstū sīvas muti un runoj : "Nikuo, sīviņ, vys byus labi. Tu lobuok ar muosu nikuo narunoj, ej uz sovu kambari un sēdi tī vīna paša!"
Tai bruoļs, kai žāluoja sovas muosas, tai žāloj. Sadūmuoja sīva un pajēmuse sovu dālu, nūsyta, un suoka klīgt un runuot veiram, ka jū muosa palyka troka un nūsvta jūs dālu; Jei nikod jai napīdūs, bārna dzeivi, jei atjems juos dzeivi.
Žāl bēja bruoļam muosas, bet kū darīt? Pajēmja bruoļs sovu muosu, nūvedja uz mežu, nūcierta jai rūkas un palaidja, runuodams: "Tu vairuok pi manis naej! Par muna dāla dzeivi es tev nūciertu rūkas, bet jo tu vēj atīsi pi manis, as tev nūcieršu golvu!"
Tai bruoļs palaidja sovu muosu un aizguoja uz sātu. Īdams pa ceļu, jis nūsyta zači, izjēmja nu juo sirdi, atnesja uz sātu un atdevja sovai sīvai, runuodams: "Še, pajem muosas sirdi!" Sīva beja cīši prīcīga.
Muosa ilgi staiguoja pa pasauļi um ēdja vysu tū, kas jai patyka: saknes, ūgas un cytu. Tai staiguodama muosa pa pasauli, golu golā nūguoja kaidā nazynomā ķēnestī ķēniņa duorzā. Pa nakti jei staiguoja ķēņiņa duorzā un ēdja uobuļus. Reizi kēniņš īraudzēja, ka nazkas zūg uobuļus. Jis aizsyutīja kolpus sorguot duorzu. Kolpi izpildīja kēniņa pavēli un guoja sorguot duorzu, bet nikuo naisagyva. Tūlaik aizīt pats kēniņš sorguot. Kai suokas taisītīs tymss, kēniņš dzierd, ka nazkas staigoj pa duorzu. Ķēniņš suoka klīgt: "Kas te staigoj un lauž uobuļnīcai zorus? Ej šur pi manis."
"Ak, kēniņ, es pavysam plyka, man kauns!" atbildēja muosa.
"Nikuo, ej šur!" soka kēniņš.
Pīīt meita pi kēniņa. Kēniņš suoka jū vaicuot, nu kurīnes jei ir un kai jei te patyka. Muosa izstuostīja kēniņam vysu, kas ar jū nūtyka. Kēniņš nūsyutīja jū uz ubogu muoju, kur beja vysaidi klybi un okli ubogi.
Vīnu reizi atīt ķēniņš pasavārtu uz ubogu muoju un īsavēŗa bez rūkom meitu, kura jam cīši patyka; meita kaut bez rūku, beja cīši smuka. Kēniņš beja vēj naprecēts un pajēmja sev par sīvu itū meitu bez rūkom, un suoka dzeivuot ar jū cīši labi.
Tai puorguoja vairuok godu. Pasacēļa ar cytim ķēniņim vaidi. Ķēniņš arī aizguoja karuot un sātā pametja sīvu, kuŗai pec juo dzyma dāls ar saulīti pīrē un ar mēnesi golvā, rūkas dālam beja zalta, kuajas sudobra.
Sīva syuta sulaini uz kēniņu ar gruomotu; ka jai pīdzyma taids dāls. Sulalņis guoja, guoja - pīkusa un pa ceļam īguoja atsapyust vīnā krūgā. Tymā krūgā dzeivuoa; tagad kēneniņas bruoļa sīvas muote, kuŗa suoka vaicuot, nu kurīnes īt sulaiņs. Sulaiņs jai vysu izstuostīja un paruodīja gruomotu. Krūdzinīca beja rogona un pazyna ķēniņu un grib kaut kai jū nūnuovēt. Rogona pīdzirdēja sulaini ar brandiņu un lyka gultā gulēt. Kad sulaiņs aizmyga, jei nūzoga nu juo tū gruomotu un puorrakstīja tai: "Kēniniņai dzyma dāls, kurs pavysam naizaskota pec cylvāka, bet pec zvēra un jū vajaga nūnuovēt!"
Reitā ceļās snulais, pajēmja gruomotu, aiguoja pi paša kēniņa un nūdevja jam gruomotu. Kēniņš izlasīja gruomotu un atrakstīja atpakaļ: "Dāls lai dzeivoj, cikom es atbrauk&127;u!"
Tū gruamotu atdevja atprakaļ sulaiņam aiznest uz sovu kēnesti.
Tai īt sulaiņs un pa ceļam aizīt atpakaļ tymā pašā krūgā. Krūdzinīca otkon jū pīdzierdēja, un nūzoga jam gruomotu un otkon puorrakstīja tai : "Ka tyuleņ nūnuovētu dālu un muoti, jo jī pi manis nalaimīgi! Es kaŗā vysu paspēlēju un dreiži man byus gols un arī vysai munai kēnestei. Tyuleņ vajag nūnuovēt munu sīvu un dālu!"
Reitā atnas sulaiņs atbildi nu kēniņa. Kēniņa vacuo muote izlasīja gruomotu un cīši nūžāluoja, ka juos dāls atrakstīja taidu šmuku dālu un sīvu nūnuovēt, bet nikuo darīt. Kēniņa muote lyka kolpim dabuot bucu, īsadynuot tymā bucā muoti: ar dālu un palaist jyurmolāi. Kolpi īsādynuoja jaunū ķēniniņu un juo smukū dālu bucā un palaidja jyurmolā. Viļņi aizesja bucu jyuras krostā. Stuov buca jyurmolā. Dāls par itū laiku izauga un ar sovu spāku puorplēsja bucu un jī ar muoti izguoja uorā uz pasauļa. Muote gribēja izmozguot bārna vaigu. Jai nabeja rūku un jei laidja dālu taisni yudenī un, nūsabeiduse, kab nanūsleiktu
juos dāls, īlēcja paša yudenī un kad pamērcēja rūkas, tyuleņ jai izauga rūkas un jei sagyva sovu dālu. Tai muote ar dālu aizguoja staiguot pa pasauļi un izdzierda nu ļaužu, ka jau beidzjas vaidi un kēniņš brauc uz sovu kēnesti. Dāls runoj sovai muotei: "Īsim, māmiņ, preti, un kad brauks tāvs nu vaidim uz sātu, mes jū satiksim ceļā!"
"Labi!" pasacīja muote un jī obi aizguoja pa tū ceļu un taišņi īguoja tymā pat krūgā, kur dzeivuoja tei pate bruoļa sīvas muote, kura jūs napazyna. Krūgā jī paprasēja puorgulēt par nakti. Krūdzinīca jīm īdevja vītu uz cepļa un pasacīja: "Jo kas atīs, nu cepļa jyus naleinīt uorā!"
Atbrauc ķēniņš ar sovim uzticīgim kolpim un grib kuo īēst un tyuleņ braukt uz sovu kēnesti lai radzātu sovu dālu un sīvu, par kuŗim nazynuoja, ka jū nav sātā. Lai izdzonuotu skumi, jis suoka prasīt sovus kolpus jam pastuostīt kaidu puosoku, kaidas jis nikod sovā myužā nadzierdēja. Kolpi nikuo nazynuoja. Dāls, sādadams uz cepļa, saka muotei : "Es izstuostīšu sovam tāvam puosoku."
Bet muote juo nalaiž. Otkon ķēniņš prosa: "Kas mun izstuostīs puosoku?"
Dāls nu cepļa klīdzja: "Es varu izstuostīt puosoku!"
Krūdzimīca nūsabeida un nagribēja jū laist nu cepļa, bet kēniņš soka: "Laidīt puiku, lai stuosta!"
Kū dareit? Vajag laist puiku, vajag izpildīt kēniņa pavēli. Nūleida puika nu cepļa un runoj : "Es stuostīšu puosoku un kas man pamaisīs, tys izmoksuos symtu rubļu!"
"Labi!" pasacēja kēniņš.
Suoka puika runuot par juo muotes dzeivi. Kēninš jū puortraucja un vaicoj: "Vai tu esi tuos muotes dāls?"
Kēniņš maksuoja par kotru reizi symtu rubļu. Tai beja leidz trejom raizem un catūrtā raizē kēniņš naizturēja un nūjēmja nu puikas capurīti un īraudzēja uz golvas mēnesi, uz pīres saulīti. Kēniņš tyuleņ pazyna sovu dālu, tyuleņ pīguoja pi sīvas un jī beja cīši laimīgi.
Kad ķēniņš atbraucja uz sovu kēnesti un izzynuoja caur kolpu, ka itū vysu izdarīja tei krūdzinīca, lyka kēniņš tū buobu pīsīt pi zyrga astes un juos krūgu sadadzynuot. Kēniņa pavēle beja izpildīta.
P i e z ī m e. Ļoti līdzīgas pasakas ir vēl uzrakstījuši: V. Zacharska no G. Vasilevskas Zvirgzdines pagastā, nezināmi rakstītāji no Īvas Staleidzānes Atašienes pagastā un no P. Šmugā Viļānu pag., L. Uļjana Latgalē un trīs skolnieki no Eglūnas: S. Valeinis, Kažemaks un H. Kalajša. P. Š.