7. A. 706. P. Š m e l t e r s 1893. g. n o 80. g. v e c a L u c k ā n u D o m a M i c h a i l o v a s p a g a s t ā, S l a p ņ o s.

Citureiz' tai beja. Dzeivuoja bruoļs ar muosu - tāvs ar muoti jīm beja nūmiruši. Jī cīši labi saderēja, bet te bruoļs pajēmja sīvu, un šai sirds, ka veirs labi dzeivoj ar sovu muosu.

Reiz pats nūīt uz mežu molkos cierstu, sīva pajem un nūgrīž pati lobū gūvi. Veirs atguoja nu meža, sīva jam tyuleņ pasoka, ka juo muosa nūkovuse pati lobū gūvi. Bruoļs nasadusmoj uz muosas - gon byuškis otkon cita gūve.

Jis nūīt ūtrreiz uz mežu; tad pate jam un nūgrīž pošu lc&127;bū zyrgu un pasoka veiram, kad jis beja atguojs nu meža, ka muosa tū padarējuse; bet jis otkon nasadusmoj uz muosas - gon šim byušķis cits zyrgs.

Jis nūīt trešū reiz uz mežu; tod sīva pajem un nūgrīž sovu eistū bārnu un pasoka veiram, kad tis beja atguojis nu meža, ka muosa tū padarējuse. Par bārnu bruoļs palīk cīši dusmeigs uz muosas.

Reitā agri muosa izvuorej brūkasti. Kad paād, bruoļs soka muosai : "Nu, muos', sēstīs komonuos."

Muosa īsāda komanuos; tod bruoļs nūvedja jū uz mežu, nūcierta tai rūkas un pametja te vīnu poti.

Staiguojūt pa mežu, nūpleist jai drēbes, tod izīt jei uz teiruma, atsasāst uz akmiņa un suok kaļtētīs. Pa ceļu brauc kēneņš; jis navar nūsabreinuot: nikod ni zvērs, ni putnis nasēdēja uz tuo akmiņa, tagad cilvāks tī sēd - līk saldātim atvest tū cilvāku. Saldāti nūguojuši vaicoj: "Kas tu taida esi?"

Šei asūte ceļa guojēja. Īt byušķis ar šīm uz ķēneņu. Buorine atsacēja: "Naīšu, es bez rūku."

Ķēneņš syuta pēc juos ūtru reizi, ūtru reizi ar' naīt šei bez rūku. Trešū reizi ķēn&127;eņš līk pasaceit, ka jei byutu kluot. Tod buorine arī īt karaveirim leidza uz kēneņu.

Muosa cīši patika kēneņa dālam, jis pajam jū par sīvu un suok dzeivuot. Tagad jei pasoka sovam veiram, ka šai dzimšķis dāls ar zalta kristu un zalta vuorpu uz mugoras. Cik jī ni dzeivuoja, ķēneņa dālam vajadzēja īt uz vandu; jis nūīdams pīsoka, ka cīši gļobuotu juo bārnu, jo dzimškis, cikom šis atīškis atpakaļ. Cikom kēneņa dāls beja vaidūs, sātā Dīvs devja sīvai dālu ar zalta kristu un zalta vuorpu uz mugoras, tod syuta kēneņa dālam ziņu. Aizīt saldāts ar ziņu, jam beja juoīt dzar [gar] tū vītu, kur dzeivuoja bourines bruoļs ar rogonu. Jis, nikuo nazinuodams, aizīt tur atsapyustu.

Bruoļa sīva, rogona, labu pījam saldātu, jei nūsyuta jū ar sovu veiru uz pierti, pate pa tam laikam puorroksta gruomotu: "Bārns ir puse suņa, puse kača."

Izzapiers un izzamīluojīs, saldāts īt tuoļuok un nūnas tū gruomatu kēneņa dālam. Šis puorskaitējs atroksta: "Bez maņa negubējīt."

Kad saldāts guoja atpakļ ar tū gruomotu, rogona jū vēļ sajēmja, brangi izmīluoja un nūsyutēja uz pierti; pate otkon puorrakstēja gruomotu: "Nūgubējīt."

Muote ar tāvu obi paredz, ka ceļā laikam esūši bunti, un laiž vēj ūtru ziņu. Saldāts īt otkon pa tū pašu ceļu. Rogona jū vēl sajam un syuta uz pierti, pate pa tam laikam puorroksta gruomotu: "Bārnam vīna puse peles, ūtra vardives."

Kēneņa dāls sajēms tū gruomotu bez šuo nagubeit. Kad saldāts guoja atpakaļ ar tū gruomotu, rogona vēļ aizguoja jam prīškā. Jei jau zinuoja, ka te juos muoseica tikuse taidā laimē. Kai jau citom reizem, pīrunuoja otkon saldātu īt uz pierti: nu taida gara ceļa vajags izzapiert, tod kauli byuskūši meikstuoki. Saldāts nūīt uz pierti, pate pa tam puorroksta gruomotu: "Tyuleņ nūgubējīt!"

Sātā suok dūmuot, ka kēneņa dāls laikam sazasits ar kaidu gristauku [nakts palaidni] ; syuta vēļ trešū gruomotu. Rogona otkon puorjam saldātu un nūsyuta uz pierti; jis šūreiz citaiž naīt, kai ar visu sumku. Cikom saldāts peras, cikom brandiņi d'zeŗ, rogona dabuoj gruomotu puorraksteit: "Bārnam vīna puse uts, ūtra škierzlota."

Kad nūnas tū gruomotu, kēneņa. dāls pasaver jamā, un navar pavisam nūsaibreinuot, jis tai i svaiduos; bet vēļ pīroksta: "Bez maņa nagubējīt!"

Kad saldāts īt atpakaļ, rogona otkon jū sajam un nūsyuta uz pierti ar visu gruomotu. Cikom saldāts peras un brandiņi dzer, rogona čyup gruomotu un puorroksta: "Jo bārnu tyuleņ nanūgubēsit, nuove bārnam un pošim!"

Sātā nazina, kū dareit. Jam pīsīn bārnu pošai muotei pi kokla un palaiž pa pasauli.

Kēneņa dāls, atguojs nu vaidu, izzinoj visu taisneibu, tod jis laižas pa pasauli, maklādams sīvu.

Ceļa guojējai eimūt, goduos upe prīškā; brīnūt par tū upi, bārns jai atsaraisa un īkreit iudinī. Niu jei gyun bārnu ar tuom pošom stuļpem, te uz reizes rūkas kai ataug, kai bejušas Tod jei izraun bārnu nu straumes, puorbrīn par upi un īt otkon tuoļuok

Īt jei īt, kur acs redz, izīt uz sova bruoļa uztobas. Tīpat juos veiram, kēneņa dālam, ir gadējīa aizīt nakti puorgulēt. Jei prosuos uztobā par nakti, bet rogona paredz, kas tei par sīvīti, un nagrib juos laist īškā. Kēneņa dāls, tū padzierd's, līk laist sīvīti ar bārnu ,puorgulēt uz cepļa. Tikpat rogonai niu beja juolaiž īškā. Tod ceļa guojēja vaicoj, voi nagribs kēneņa dāls klausētīs kaidas posokas.

Rogona gon līdz [liedz], bet kēneņa dāls tik līk jai stuosteit posoku.

Ceļa gājēja suok stuosteit: "Dzeivuoja bruoļs ar muosu, jī ciši labi sadarēja. Bruoļs pajēmja sīvu, šai beja sirds, ka veirs labi dzeivoj ar muosu."

Rogona voi nu uodas lac uorā nu dušmu, jei vis klīdz uz stuosteituojas: "Klus, gristauka, narej!"

Bet ķēneņa dāls skubinoj stuosteit, ceļa guojēja stuosta, rogona sokuos jau pavisom zūbus izdaudzeit, bet nikuo naleidz. Tei vis stuosta, vis stuosta, cikom nūstuosta leidz šai vītai, kur jei ar bārnu ir atguojuse uz sova bruoļa ustobu. Nu ķēneņa dāla līk paruodeit bārnu.

"Kū tu dareisi? Bārns guļ," atsacēja bārna muote.

Ruodeit arī byuškis.Paruoda. Jis pasaver - tai vīn ir: bārnam krists un zalta vuorpa uz mugoras.

Tai bejs citureiz.