Bezrocīte.

8. A. 706. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 119, 89.

Kāds vīrs apprecējis tiki niknu sievu kā čūsku. Līdz šim vīrs ar savu māsu ļoti mīļi sadzīvojis un gribējis arī uz priekšu tāpat dzīvot; bet sievai tāda mīlestība vēl trakāki dūrusies acīs nekā dadzis. Daudzreiz tā raudzījusi savu vīru pierunāt, lai neturot māsu tik mīļu, bet kad vīrs to neklausījis, tad niknā ragana beidzot nospriedusi kaut kādā vīzē vīru piemānīt.

Viņa vispirms nokāvusi šuneli un raudzījusi vīram iestāstīt, ka to viņa mīļā māsa padarījusi. Bet vīrs tik paklausījies un nesacījis nekā.

Citā reizē tā nogriezuse zirgam kāju un bīdījusi vainu atkal uz māsu; bet vīrs tomēr nelicies ne zinot.

Beidzot tā aiznesusi pati savu bērnu uz mežu un viltīgām asarām atteikusi vīram, ka viņa māsa bērnu nozagusi un mežā nokāvusi. Vīram nu žults taču reiz pārsprāgusi. Viņš paņēmis māsu un aizvedis mežā, lai to zvēri saplosītu. Bet mieža malā veca sieviņa nākusi abiem pretim ar bērnu uz rokām. Vecenīte atdevusi vīram bērnu un pateikusi, ka viņa paša sieva bērniņu mežā atstājusi. Kāds ķēniņš vakar medījot esot bērniņu, atradis un gribējis, tādēļ ka pašam neviena bērna neesot, to tūlīt līdz ņemt. Viņa neļāvusi bērnu tūlīt līdz ņemt, jo citādi vecāki ļoti noskumšot, domādami, ka miris, pazudis.

Tēvs, bērnu atrazdams, kritis māsai gar kaklu un raudājis prieka asaras. No rīta brālis ar māsu nonesuši bērnu ķēniņam. Ķēniņš bijis ļoti priecīgs. Viņš atļāvis bērna tēvam un māsai pilī dzīvot un pašu bērnu audzinājis par savu mantinieku. Tā nu visiem trijiem gājis ļoti labi; tik niknajai brāļa sievai bijis jāgrauž garozīte nabadzīgā būdiņā, jo pilī ta nedrīkstējusi ne acis rādīt.