Dzīvoja brālis ar māsu, bet brālis drīz apprecējās. Viņš aizbraucis kaut kur projām strādāt, bet atstājis savu sievu un māsu mājā. Māsa aizrakstījusi brālim grāmatu un apsūdzējusi sievu, ka viņa mājā nekārtīgi dzīvojot. Brālis tikai atrakstījis: "Nu, nekas, gan jau iztiksim!"
Māsa drīz nosūtījusi otru grāmatu un teikusi, ka viņa sieva esot nositusi mazo kaķīti. Brālis atkal tikai atrakstījis: "Nu, nekas, gan dabūs citu!"
Tad māsa paņēmusi un sasitusi lielo spieģeli un aizlaidusi grāmatu, ka sieva to sasitusi. Brālis pārbraucis mājā, atradis sasisto spieģeli un noticējis māsai. Viņš nu paņem sievu un aizved uz mežu, lai nocirstu galvu. Ieved sievu mežā un saka, lai liekot galvu uz celma; bet sieva sākusi lūgties, lai darot ko darīdams, bet lai tik dzīvu atstājot. Nu viņš paņem un nocērt sievai abas rokas un palaiž vaļā. Sievai, pa mežu klejojot, piedzimis bērniņš. Viņa to paņēmusi, kā varēdama, uz stimbaniem un bridusi par mazu upīti. Tur viņai: izkritīs bērns no rokām un iekritis upē. Ar lielām mokām tomēr viņa izvilkusi bērnu un tūliņ bērns sācis runāt: "Iemērcē savas rokas šinī upītē, tad viņas tev pieaugs."
Viņa nu arī iemērcējusi un tūliņ pieaugušas abas rokas. Tad viņa paņēmusi savu bērnu, gājusi un iegājusi vienā dārzā, kur pašreiz ābeles ziedējušas. No liela noguruma viņa aizmigusi. Izrādījies, ka viņa bijusi iegājusi sava bijušā vīra dārzā, bet vīrs, no rīta iedams apskatīties savu dārzu, ieraudzījis vienu sievu guļam. Viņš nu pieiet klāt un redz, ka tā ir viņa sieva. Viņš nevar saprast, kā viņai atkal rokas pieaugušas. Sieva nu visu viņam izstāstījusi, kas ar viņu noticis, un vīrs atkal savu sievu ievedis mājā; bet savu ļauno māsu viņš licis tūliņ pakārt.