Vienam bagātam muižniekam bijusi skaista sieva, Amālija vārdā. Tūlīt pēc kāzām zemē izcēlies kaŗš, kuŗā arī muižniekam bija jāiet. Savu jauno sievu viņš atstājis pie mātes. Vīra māte savu vedeklu ne acu galā nav varējusi ieraudzīt, un tādēļ darījusi viņai visu ļaunu, ko vien varējusi. Tā rakstījusi dēlam, ka viņa sieva ļoti netikumīgi dzīvojot. No sākuma bagātais muižnieks to maz ievērojis. Viņa māte nu dabūjusi arī dažus muižas ļaudis savā pusē, un nosūtījusi dēlam veselu grāmatu ar sūdzībām. Beidzot arī viņš noticējis un lielās dusmās licis ielikt savu sievu dzelzs zārkā un iemest upē.
Vīra māte tā arī izdarījusi, bet aiz liela skopuma ielikusi to ne vis dzelzs bet koka zārkā. Zārks peldējis pa straumi uz leju, kur to beidzot zvejnieki izvilkuši malā. Viņa pateikusies par izglābšanu un gājusi uz tuvējo muižu darbu meklēt. Tur viņa strādājusi par vienkāršu kalponi. Viņa bijusi ļoti čakla un godīga, kādēļ viņu iecienījuši kungi un kalpi. Tā viņa tur nodzīvojusi pāra gadu. Muižnieki viņu ļoti iemīlējuši, un to turējuši kā savu bērnu. Vienīgā piemiņa no vīra Amālijai bijis liels zelta gredzens ar iegrieztu vārdu.
Reiz tur tikušas sarīkotas kāzas. Skaistā Amālija, ieiedama viesu istabā, ieraudzījusi citu viesu starpā arī savu vīru. Viņš gan ar to ieraudzījis, bet domājis, ka tā tikai ir liela līdzība ar viņa bijušo sievu. Viņš apjautājies saimniekam par skaisto dienestmeitu. Arī Amālija dabūjusi zināt, ka viņas bijušam vīram pašlaik ir kāzas ar viņas darba devēja meitu. Citi protams nezināja, ka Amālija ir viņa sieva. Galdu klājot, Amālija nolikusi lielo gredzenu blakus sieva vīra šķīvim. Kad viņš to atradis, tad tūliņ pazinis, ka tā ir viga sieva. Visu vakaru viņš bijis ļoti nobēdājies, jo nezinājis, vai palikt pie vecās sievas, vai iet pie jaunās. Viņa draugi vaicājuši, kādēļ viņš tāds bēdīgs . Viņš tiem atbildējis, ka viņa mīklu neviens nevarot uzminēt. Beidzot arī viņš sācis stāstīt: "Man reiz bija skaista kastīte ar mazu atslēdziņu, bet es to atslēdziņu pazaudēju. Pazaudētās atslēdziņas vietā liku uztaisīt jaunu. Kad jaunā atslēdziņa bij gatava, atradās arī vecā. Kuŗu no viņām tagad lai lietoju?"
Visi draugi kā vienā mutē saukuši, ka jālieto vecā. Tad arī bagātais muižnieks palicis pie savas vecās sievas. Bēdīgo māti tas ielicis dzelzs zārkā un iemetis upē. Zārks nogrimis, bet viņi abi dzīvojuši laimīgi.