11. A. 706. V. A k m e n t i ņ š, L u b ā n a s p a g. Z v i d z i e n a s a p k ā r t n ē, A. A i z s i l a k r.

Dzeivuojs vīns patmaļņīks. Jam bejuse sīva i meita. Dzeivuodams paļicis pavusam bednis. Vīnu reizi aizguojs uz mežu molkis cierstu. Uzreiz radz mežā valnu i valnc soka: atdūd jam tū, kas asūt pi patmaļu, timā vacijā sadā, tod biušūt tovā muojā boguoteibas da besa. Jis apdūmuojs, ka nikā naasūt, tikai vaca uobeļņeica, i atdevs.

Vokorā atīt uz muoju i radz: muojas pilnas monta. Sīva soka: "Kas tod nu jira? Vūsa muoja pilna vusaida monta."

Tod jis pastuostējs, ka valnc prasējs, lai atdūtu tū, kas asūt vacajā duorzā pi patmaļu, tod biušūt vusaida monta gona. A sīva sokūte, ka timā laikā duorzā beijuse meitene, duorzu slaucējse. Tai i jī abli nūzabeistas - kuo jis padarējs.

Tai i valnc trešā dīnā atīt, lai meiteni vastu prūjam. Meitene nūzamozgojuse bolta i skaitējuse puotorus. I tai valnc juos navarējs pajemt.

Muojns valnc pīsoka, kab vusu iudeni aizslāgtu, lai jei ūtrā reitā nadabiutu. A meitene rauduodama nūzamozguojusīs savuos osoruos, i valnc navarējis juos otkan pajemt.

Nū dusmom valnc pateics: "Kab jai rūkis apcierstu i palaistu pasaulē!"

Gon meitene liugusēs, rauduojuse, kab tāvs jai rūku nacierstu. Tai valnc soka: "Ja naciersi, tod jemšu pošu leidza."

Tai tāvs atcierts rūkis jai, uzļics kuļīti uz placa. Tod jei atsasveicinuojuse nū tāva i muotes un rauduodama laidusīs pasauļē.

Guojuse, guojuse pa mežu daguojuse pī vīna uobeļu duorza. Tis bejs ķāniņa duorzs. Jei gribējse dabjuot uobeļu, bet navarēs dabjuot, jo apkuort bejuse lila kanova. Tod pīpēži paruodējīs endžels, kanova palikusi sausa i endžels jo puorveds puori un nūruovs kaidi četri uobeļi.

Ķāniņa dāls reitā atguojs, saskaitējs, ka četru uobeļu triukstūt; nūdūmuojs ūtrā naktī īt vaktātu. Ūtrā naktī atguojs ķāniņa dāls uz duorzu i radz: endžels vads to meiteni. Tod ķāniņa dāls vaicoijs: "Nū kurīnes Jūs asat: voi nū dabasu, voi nū zamis?" Šei asūt nū vusim pamasta.

Tai ķāniņa dālam žāla bejs meitenes un jis pajēms sev juo ļeidza. Tai jis dalics jai sudobra rūkis i apjēms jū par sīvu.

Bet ķāniņa dālam dreiz pīnācs īt kaŗā par kaŗavadūni. A jis pīsoka muotei, kab jei biutu dzeiva, cikam jis nuolkšūt muojuos. Jai pīdzimst dāls, cikam veirs kaŗā. Tod muote roksta dālam gruomotu, ka asūt dāls tovai sīvai un līk gruomotu nast sulaiņam. Slains nū lilis īšanis bejis cīši nūzaguojs un uz gruova molis apsaguls. Īt pa tū laiku valnc, tis zinuojs, ka jei dzeiva, dūmuojs: "Kab jū kai nabeis nūgubeit."

Beidzūt valnc daguojs, izjēms gruomotu nu sulaiņa un īrakstījs: "Jira bārns ar suņa golvu, kača kojam."

Ķāniņa dāls atbildi devs: lai biutu kas biudams, bet lai asūt dzeivs tikam, cikam jis nuokšūt muojuos.

Uz muoju ajūt otkon sulainc apsaguls. Valnc daguojs, pajēms gruomotu un īrakstījs : "Kab jū nūkautu, izjamtu mēli un acis, un kab šam paruodeitu, kod arbnuokšūt muojuos."

Muote sajam gruomotu i jai naruoda. I tod muote roksta otkan citu gruomotu: "Dāls, kai roksti, kab jū nūkautu?"

A tai itū reizi sulainc aiznass naapsagulīs. Ķāniņa dāls izlasa ir breinuojas, ka šis naasot tai rakstījs. Jis uzrakstējs; lai biutu dzeivs, cikom jis biušūt nū kaŗa muojuos.

Tai guojs sulainc otkon ar gruomotu nu ķāniņa uz muoti. Guojs, guojs, a uznuocs mīgs un apsaguls. Tai valnc otkon īraikstījs gruomotā: kab bārnu nūkaut, izjamtu mēli un acis un kab šam paruodeitu, kod atnuokšūt muojuos. Muote sajam gruomotu, a šūreiz paruadījise jai. Jei suokuse rauduot un liugtīs, lai nakaunūt. Muote ar apdūmuojusēs un teikuse, ka jei nakaušūt jū, bet lai jei īt tik prūjam un bārnu pamest. A muote sova bārna naatstuojuse, bat liuguse, lai dašiunūt kulē pī placa. Tai i jei guojuse pasauļē.

Guojuse, guojuse pa līlu mežu. Beidzūt satikuse endželi. Endžels pabarūjs jai bārnu i pašu. Tuoļuok guojuse un beidzūt īraudzēse ustobeņu, uz kuŗis bejs uzroksts: "Kas bednis, lai nuok īkšā!"

Sajāmuse diušu i guojuse īkšā. Īejūt radz: īkšā sād endžeļi un daudz citis sīvis.

Atguojs ķāniņa dāls nū kaŗa un vaicuojs, kur asūte juo sīva. Muote paruodējse acis i mēli (tuos bejušas kozis acis i mēle) un teiktuse, ka juo sīvu un bārnu, kai pats rakstējs, nūkavuši. Tod ķāniņa dāls suocs rauduot un teics, ka tai jis nimoz naasūt rakstēs. Beidzūt muote pastuastējuse, ka jei nav nūkauta, bet ka jei aizguojuse pasauļē ar vusu bārnu. Tai ķāniņa dāls sādīs zirgā i laidīs juos maklēt.

Juojs, juojs - izjuojs vusu ķēnesti, izvoicuojs vuss ļauds, bet navarējs atrast. Beidzūt ījuojs mežā un dūmuos, kab jis varējs uotrtuok nūmiert. Te jis īrauga tū pašu ustabeņu, uz kuŗis raksteits: "Kas bednis, lai nuok īkšā!"

Kāniņa dāls īguojs ustabā, atsaguls un izlics šņiudauku uz mutis. A vīna sīva juo tiuleņ pazinuse, bet jis juos napazinc. Pa mīgam jis nūgriud's šņiudauku zemē. A jei tū radzājse un sokūte: "Dāliņ, uzlīc tāvam šņiudauku!"

Bet dāls sokūt: "A tu, muomeņ, sacēji, ka tāva naasūt, jis asūt dabasīs."

Ķāniņa dāls vusu tū dzierd, bet navarējs juos pazeit, jo jai rūkis bejušas pīaugušis. A beidzūt pīzacēlīs un vaicuojs: laikam tu asūte juo sīva? Jei atbild: "Jā!" A kur rūkis daaugušis un kur sudobra rūkis asūt? Tad jei jam paruodējse sudobra rūkis. Niu ķāniņa dāls ticējs, ka tei pate asūt juo sīva.

Tuolaik nū lilis prīces raudas rauduojši un guojuši uz pili un dzeivuojuši laimīgi.