12. A. 706. V. Z a c h a r s k a n o K. R a t a n ī k a M a k a š ā n u p a g a s t ā. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Tuoli aiz lelim mežim un dziļom jyurom dzeivuoja kēninš. Tam kēninam beja vīns dāls un vīna meita, kura beja muomule un nikuo nadzirdēja, bet jei beja cīšis smuka, kai pīcpadsmit dīnu meness, vai dabasu zvaigznite. Bruoļs ar tāvu cīši mīļuoja jū un kad vacais kēniņš myra, tad pasacēja sovam dālam mīļuot leidz pašai nuovei sovu smukū muosu. Vacais kēninš nūmyra. Dāls ar muosu jū paglobuoja. Pec nuoves vacuo kēnina dāls palyka par kēniņu, dzeivuoja ar sovu muosu un vīns ūtra cīši mīļuoja un žāluoja.

Cik tī godu puorguoja, jaunais kēniņš apsaprecēja un pajēmja sev sīvu, bet muosu taipat mīļuoja un cīši žāluoja. Sīvai kēniņa cīši napatyka, ka juos veirs tai žāloj sovu muosu, un jei sadūmuoja, kū nabejs paidarīt, kab veirs padzeitu muosu. Vīnu reizi veira nabeja sātā. Sīva pajēmja nazi un nūkova pašu lobuokū veira zyrgu. Kad veirs atbraucja uz sātu, jei jam stuosta, ka juo muosa nūkova zyrgu. Kēniņš nikuo napasacija un kai mīļuoja sovu muosu, tai mīļuoja. Kū darīt, kēniņinai? Jū sajēmja dusmes. Jei par kaidas treis dīnas pajēmja un nūkova sovu dālu un pasacīja veiram, ka juo muosa nūkova dālu. Kēniņam žāl muosas, bet žāl ari dāla. Jis pajēmja aizsēja muosai acis un aizvedja jū uz mežu, kab jū tī apāstu zvāri, un pametja, bet pats atbraucja uz sovu sātu. Kēniņa muosa palykuse mežā vīna paša, gauži rauduoja un golu golā aizmyga. Cik jei tī gulēja: dīnu, vai divi, navar zynuot, bet kad jei pasamūdja, īsavēŗa, ka pi juos stuov moziņš začīts ar zalta spolvom un sudobra kuojiņom. Začīts stuovēja un vēŗās uz kēniņa muosu un runuoja ar cylvāka vuordim: "Paspēlej ar mani, skaistuo kēniņina!"

Kēniņa muosa uz reizes suocja runuot un ari vysu dzierdēt. Suocja kēniniņa dzanuotīs pec začīša. Začīts daskrēja pi vīnas zalta pilis un kēniniņa ari leidza. Kad īguoja kēniniņa pilī, začīts palyka smuks puiss, un soka kēniniņai : "Kai es tevis ilgi gaidīju, tagad tu byusi man par sīvu un dzeivuosi kai engels debesīs!"

Kēniņa meita gon rauduoja, bet pīkrita. Tai jei palyka dzeivuot zalta pilī.

Vīnu reizi juos bruoļs, staiguodams pa mežu, aizzamaldīja un jū aizspēda nakts. Jis daguoja pi zalta piļs un prosuos puorgulēt, bet napazyna sovas muosas. Muosa gon pazyna sovu bruoli, nikuo jam napasacīja un īlaidja uz naktsmuojom. Bruoļs lykuos gultā un gul, bet muosa pajēmja divi uobūļus un īlyka bruoļa kārmanā . Reitā pīsacēļa bruoļs un kolpi jam soka:

"Kam tu nūzogi uobūļus?"

Kēniņš sasadusmuoja un sacīja kolpim: "Kai jyus varit mani turēt par zagli?"

Bet klopi paruodīja, ka juo kārmanā ir divi jūs uobūli. Kēniņam kauns, ka jis palyka par zagli. Pasaucja kolpi kēniniņi un izstuostīja, ka itys ceļa veirs nūzoga divi uobūļus. Kēniniņa pasaucja sovu bruoli uz sovu kambari un tī pasacīja: "Tu muns bruoļs, tev nalabi, ka tevi tur par zagli, bet tu esi navainīgs. Taipat tova sīva uz manis pasacīja, ka es nūkovu zyrgu un tovu dālu. Es ari taipat nabeju vainīga!"

Suoaja bruoļs prasīt muosu, ka jis nikuo nazynuoja. Muosa jam vysu pīdevja un sirsnīgi pabučuoja sovu bruoli. Atbraucis bruoļs uz sovu kēnesti, tyuleņ nūkova sovu sīvu un suocja dzeivuot vīns pats un braukuot vīsūs pi muosas.