13. A. 706. 709. P. Š m i t s n o B i n d u A n n a s R a u n ā.

Reiz viens brālis ļoti mīļi dzīvoja ar savu māsu, un kad ļaudis tam neteikuši, lai precējoties, tad viņš prasījis arī māsai, ko tā domājot par viņa precēšanos.

Māsa atbildējusi: "Precējies, brālīt, ja gribi, bet neatstāj arī mani bez pajumtes!"

Brālis atteicis: "Tevis gan, māsiņ, nekad neaizmirsīšu."

Brālis nu arī apprecējies, bet viņa sieva bijusi ļoti ļauna, raganas meita. Vīra māsas viņa acu galā nav varējusi ieredzēt. Jo vairāk brālis gādājis par māsu, jo lielākas augušas viņa sievas dusmas, bet brālis arvien māsu aizstāvējis.

Reiz brālis izbraucis uz lauku un viņa sieva pa to laiku nokavusi vienu govi. Kad brālis pārnācis mājā, tad sieva skrējusi tam pretī sūdzēties: "Klausies nu ko tava labā māsiņa izdarījusi! Kamēr tu biji projām, viņa nokavusi vienu govi."

Brālis atbildējis: "Nu tad jau mums būs gaļa mājā un vecās govs vietā audzēsim telīti."

Pēc kāda laika brālis atkal izbrauc uz lauku un sieva no dusmām nokauj vienu, zirgu. Brāļam pārbraucot, viņa atkal skrien pretī sūdzēties: "Klausies nu, ko tava labā māsiņa izdarījusi! Kamēr tevis nebija mājā, viņa nokavusi vienu zirgu."

Brālis atkal mierīgi atbildējis: "Gan jau nopirksim citu tai vietā!"

Kad nu brālis atkal reiz izbraucis uz lauku darbos, tad sieva no lielām dusmām nokavusi pati savu bērnu un skrējusi raudādama un kliegdama vīram pretī. "Klausies nu, ko tava labā māsiņa izdarījusi! Kamēr tu biji darbos, viņa nokavusi mūsu bērnu."

Brālis šoreiz nav nekā atbildēja, tikai raudājis. Otrā dienā viņš saka māsam, ka vedīšot to uz baznīcu, paņem viņu līdz un ieved dziļā mežā. Vienā dīkā bērzā viņš iesit vadzi un liek māsai, lai viņa tur liekot savas rokas klāt. Māsa arī paklausa un nu brālis piesit otru vadzi, tā kā māsa vairs nedabū roku nost. Tad brālis aiziet projām un māsa paliek piesista pie koka. Pēc pāra dienām viņai noriet abas roku plaukstas un tā viņa sāk staigāt pa mežu bez rokām. Tur viņa dzird, ka viens putniņš ļoti skaisti dzied, iet uz to pusi un ierauga tur vienu avotiņu. Šai avotiņā viņa nu arī grib atvēsināt savu slimo roku stilbus, sāk tos tur mazgāt, bet mazgājot viņai pieaug norietušās rokas no jauna.

Nelaimīgā māsa nu sāk maldīties pa mežu un beidzot ierauga koku biezoknī kādu mājiņu. Mājā ieejot, viņa tur atrod septiņas gultas iekšā un pie galda arī septiņus krēslus, bet neredz tur neviena cilvēka. Viņa nu izmeklē visas malas, atrod daudz ēdienu un dzērienu un citas labas lietas, bet viss ir ļoti netīrs un nekārtīgi sasviests. Viņa nu sataisa gultas, izslauka istabas, nomazgā galdu, saliek tur tīrus traukus, izvāra ēdienu un uzliek to galdā. Pati baidīdamās no svešās mājas ļaudim, ielien skurstenī un paslēpjas. Vakarā drīz vien pēc slēpšanās pārnāk mājā septiņi vīrieši, brīnās par negaidīto tīrību un kārtību un sāk meklēt, vai tā sieviete, kas to visu varētu būt izdarījusi, nav kur paslēpusies. Nekā neatraduši, sēstas pie galda un sāk ēst, slavēdami labās vakariņas. Vecākais no viņiem nu sauc stiprā balsī: "Nāc laukā no savas slēptuves! Ja tu esi veca, tu būsi mūsu māte, ja tu esi jauna, tu būsi mūsu māsa."

Izdzirdusi šādus vārdus, māsa arī izlien no skursteņa un nāk pie šiem vīriešiem iekšā, kas to saņem ar lielu prieku. Viņa bijusi tik skaista, ka še tādas sievietes nekad vēl nebijuši redzējuši.

Šie septiņi vīrieši bijuši laupītāji, kas par dienu arvien izgājuši uz laupīšanu un tikai vakaros pārnākuši mājā. Nelaimīgā māsa nu vārījusi viņiem ēdienu, tīrījusi istabas un mazgājusi drēbes. Par to arī visi septiņi viņu ļoti mīlējuši un apdāvinājuši ar visādām mantām.

Vecā ragana, brāļa sievasmāte, tomēr izzinājusi, ka padzītā māsa ir vēl dzīva, un uzzīlējusi arī, kur viņa dzīvo. Brāļa sieva nu pārģērbusies par tirgussievu, paņēmusi saģiftētus gredzenus un ķemmes līdza un uzmeklējusi mežā laupītāju mājiņu. Māsa, nekā ļauna nedomādama, nopirkusi arī vienu ķemmi un gredzenu, nespraudusi ķemmi matos un uzvilkusi gredzenu pirkstā. Kad nu vakarā laupītāji pārnākuši mājā, tad atraduši māsu jau nomirušu. Tik skaistu sievieti tie tomēr nav gribējuši rakt zemē, bet uztaisījuši, glāžu zārku un nolikuši to kāda kupla koka zaros. Pa to laiku brāļa sieva nodevusi tiesai arī laupītājus, kuŗi visi drīz saņemti cieti un notiesāti un nāvi.

Tai pašā mežā reiz izjājis uz medībām arī ķēniņa dēls, kas gluži nejauši uzgājis to glāžu zārku. Skaistā sieviete zārkā viņam tā iepatikusies, ka tas slepeni paņēmis zārku ar visu mirušo sievieti sev līdza uz pili. Zārku viņš ieslēdzis kādā istabā, kur neviena nav laidis iekšā. Kad ķēniņa dēls reiz izbraucis kur laukā, tad viņa māsas slepeni attaisījušas aizslēgtās istabas durvis un ieraudzījušas tur to zārku ar mirušo skaistuli. Arī ķēniņa dēla māsām ļoti patikusies skaistā meitenīte un tās norunājušas apģērbt to greznās princeses drēbēs. Kad mirusī sieviete bijusi jau apģērbta, tad izņēmušas tai arī veco ķemmi no matiem un novilkušas vienkāršo gredzenu no pirksta. Bet noņemot saģiftētās lietas, skaistule tūliņ, visiem par prieku pamodusies. Visvairāk par to priecājies jaunais ķēniņš, kas vigu drīzumā arī apprecējis.

Ilgāku laiku jaunais ķēniņš ar savu ķēniņieni dzīvojuši laimīgi kopā, bet te izcēlies kaŗš un ķēniņam bijis jāiet uz tālo kaŗa lauku. Par to laiku ķēniņienei piedzimis skaists dēls, par ko ķēniņa māsas tūliņ laidušas ziņu arī jaunajam ķēniņam kaŗa laukā. Pusceļā vēstnesis iegriezies pārgulēt par nakti kādā mājā, kas bijusi taisni ķēniņienes brāļa māja. Brāļa sieva jau, atkal visu izzinājusi un nodomājusi atriebties. Kamēr vēstnesis gulējis, tikmēr viņa tam noņēmusi ķēniņa māsu rakstu un ielikusi tai vietā citu, kur bijis rakstīts, ka jaunai ķēniņienei piedzimis ne suns, ne kaķis, Kad ķēniņš dabūjis šādu ziņu, tad viņš nodevis tam pašam vēstnešam atbildi, lai gādājot par ķēniņieni un viņas bērnu, kamēr viņš pats pārnākšot no kaŗa. Vēstnesis nu atkal iegriezies pārgulēt par nakti tai pašā brāļa mājā, kur brāļa sieva atkal pārmainījusi ķēniņa rakstu. Viņa uzrakstījusi, lai ķēniņieni ar visu bērnu tūliņ nogalinot. Kad ķēniņa māsas dabūjušas šādu rakstu, tad nezinājušas no bēdām, ko darīt. Ķēniņa pavēles nedrīkstējušas slēpt arī no pašas ķēniņienes. Lai nu nebūtu jāizpilda briesmīgais nāves sods, tad ķēniņiene pārģērbusies par nabadzi un aizgājusi ar visu bērnu svešumā.

Vienā aukstā ziemas vakarā viņa nonākusi arī sava brāļa mājā, izlikusies par svešu un lūgusi naktsmājas. Brāļa sieva gan nabadzes nav gribējusi pieņemt, bet kad nu viņa solījusies tikai aizkrāsnī pārgulēt, tad ielaidusi to arī iekšā. Tai pašā vakarā arī ķēniņš no kaŗa nākdams iegriezies tai pašā mājā uz naktsguļu. Ķēniņš žēlojies, ka viņam esot gaŗš laiks, un prasījis saimniecei, vai viņa nevarot pasakas stāstīt. Saimniece atbildējusi, ka viņa nekādu pasaku nezinot, bet aizkrāsnē esat viena nabadze, varbūt ka tā mākot pasakas stāstīt. Nelaimīgā ķēniņiene nu sākusi stāstīt par savu dzīvi, kā kādu pasasku, pēc kā arī ķēniņš visu sapratis. Pēc tam nu ķēniņš ar ķēniņieni dzīvojuši mierā un laimē, bet ragana ar savu meitu tikušas nosodītas uz nāvi.