14. A. 313. 403. 706. P a e g ļ u M ā r t i ņ š L i e l v ā r d ē, Z i n. K o m. k r. LP, VI, 844 (20)..

Viens ķēniņš nācis no kaŗa un viņam iegribējies dzert. Piegājis pie ezera un dzēris, bet velns saņēmis pie bārdas: "Ja tu man neapsoli to, kas tev mājā nezināms, tad vaļā nelaidīšu!"

Apsolījies. "Labi!" velns teicis, "pēc desmit gadiem iešu tam pakaļ!"

Ķēniņš pārgājis mājā, atradis: ķēniņienei jauna meita piedzimusi. Tas bijis tas nezināmais, ko apsolījis.

Meitiņa auga augdama un bijusi skaista. Bet ķēniņš viņai iedāvinājis tādu āzīti, baltu, kas mācējis runāt; tas meiteni rateļos arvien vizinājis.

Un pēc desmit gadiem ķēniņš ar ķēniņieni vienu dienu bija aizgājuši baznīcā. Kamēr šie baznīcā, āzītis zinājiis, kas darāms: iejūdzies ratiņos, iesēdinājis meiteni, iedevis tai susekli, ķemmi paladziņu un bēguši.

Velns nomanījis, ka meitene bēg, dzinies pakaļ. Gandrīz jau panācis, te āzītis iesaucies: "Svied susekli pār kreiso plecu!" Pārsviedusi, suseklis pārvērties par biezu mežu, ka ne putns

cauri tikt. Kamēr nu velns sadabūjis cirtējus, šie gabalā. Bet drīzi cirtēji izcirtušies mežam cauri, velns atkal dzinies pakaļ. Tad āzītis uzsaucis meitenei: "Met ķemmi zemē!"

Nometusi, gadījusies plata, dziļa upe aiz muguras. Kamēr nu velns sadabūjis laivas un laiviniekus, šie jau gabalā. Bet drīzi laivinieki pārbraukuši upei, velns atkal dzinies pakaļ. Tad āzītis teicis: "Met paladziņu pār labo plecu!"

Pārmetusi, izcēlusies liela uguns, velns ieskrējis liesmās un sadedzis.

Nu meitiņa bijusi brīva un to pieņēmusi viena ragana audzināt. Tai raganai arī pašai bijušas divi meitas.

Un tas nu gadījies - vienu rītu raganas audzēkne sukājusi savus zelta matus loga priekšā un tās zemes jaunais ķēniņš to ieraudzījis. Viņam dikti patikusi šī, gribējis precēt. Bet ragana rādījusi savas meitas: lai tās labāk precot! Ķēniņš raganas meitas negribējis ne redzēt, neņēmis.

Labi! Un tā nu apņēmis raganas audzēkni.

Pēc kāda laika jaunai ķēniņienei piedzimusi meitiņa. Bet par nelaimi vecā ragana nogājusi radībās par vecmāti, izkurinājusi dikti karstu pirti, novedusi ķēniņieni sutināt un nobūrusi: uzsitusi mazgādama tai roku pa plecu un teikusi: "Par pīli, par zosi ezerā!"

Tūliņ ķēniņiene pārvērtusies par pīli un ezerā iekšā.

Nu vecā ragana klusiņām ieguldinājusi savu meitu ķēniņienes gultā un ieteikusi ķēniņam, ka viņa sieva nespējot celties.

Bet vienu nakti viss notikums ķēniņam parādījies sapnī. Rītā ķēniņš ļoti noskumis, gājis pie burvja, kas bijis daudz stiprāks par raganu; un izstāstījis ķezu tam. Burvis atteicis: "Ej uz ezera malu, noķer to pīli un nelaid ātrāk vaļā, kamēr pārvērtusies par cilvēku."

Labi! noķēris pīli. Bet pīle drīzi pārvērtusies par čūsku , drīzi par bērza galotni. Šis tikai turējis cieti un nelaidis vaļā, kamēr tad beidzot pārvērtusies par cilvēku. Nu apsedzis atpestīto ķēniņieni ar savu mēteli un pārvedis mājā, ka ragana ne zināt, ne redzēt nedabūjusi. Bet rītā spriedis bargu tiesu: raganas meitu pavēlējis sadedzināt, raganu pašu atkal uzlikt uz ecēšu zariem un ar zirgiem saraustīt.

Pēc tam ķēniņš ar ķēniņieni sadzīvojuši labu laiku priekā un laimē; arī otra meitiņa vēl piedzimusi, viss bijis labi.

Te vienreiz ķēniņiene bija iedomājusies ar saviem bērniem un ar āzīti pa jūŗu pabraukāties. Ķēniņš iedevis divus uzticamus sulaiņus līdz, lai braucot!

Bet iebraukuši labi patālu jūŗā, abi sulaiņi manījuši, ka kuģis sēklī uzskrējis - otra mala tur vairs arī tālu nebijusi. Un ko šie nu dara? Iesvieduši ķēniņienes bērnus ar āzīti jūŗā itkā tie tie vainīgie. Tamēr pati ķēniņiene tādā nedienā patikusi no kuģa un pa sēkli vien izbridusi malā un aizbēgusi. Par laimi turpat tuvumā bijusi lepna pils, iebēgusi bur un salīgusi par kalponi. Bet tā pils bijusi viņas pašas tēva pils. Tomēr pa tik ilgiem gadiem ne šī pazinusi vairs vecākus, ne vecāki šo.

Blēža sulaiņi atkal pārbraukuši pie ķēniņa atpakaļ, melodami, ka ķēniņiene ar bērniem un ar āzīti esot aizbēgusi.

To dzirdēdams, ķēniņš dikti bēdājies un tūliņ devies pasaulē sievu un bērnus meklēt. Ilgi izstaigājies, beidzot ienācis arī tai pilī un palicis pa nakti. Bet vakariņas, ko tur ēzdami - ķēniņš teicis visiem pa kārtai vien jāstāstot pasakas, viņam ļoti patīkot pasakas. Labi! izstāstījuši visi, vēl paticies klausīties. Nu vaicājis, vai kalpone nevienas nemākot pastāstīt.

Šī ienākusi - stāstīšot gan vienu. Un nu iesākusi stāstīt pati par savu dzīvi, kā velns dzinies pakaļ, kā āzītis mācījis, kā bijušas divi meitiņas, kā ragana būrusi, kā jūŗā braukuši, kā sulaiņi abus bērnus ar āzīti slīcinājuši, kā izglābusies un kā te ienākusi kalpot. Kad visu bija izstāstījusi, tad gan vecāki šo pazinuši, gan vīrs pazinis un nu viss atkal bijis labi.

Pēc tam pārbraukuši mājā, nosodījis abus sulaiņus un dzīvojuši par jaunu.

Pēc kādiem gadiem ķēniņienei atkal piedzimušas divi meitiņas un tā nu tās mantas arī vairs netrūcis.