l5. A. 707. 706. L. Č a p a n o 92 g. v e c a s l a t v i e t e s L i e t a v ā, A. B ē r z k a l n e s k r ā j u m ā.

Reiz dzīvojušas trīs māsas, meža ceļa malā, kas visas bijušas gudras, bet vecākās pat burves. Jaunākā bijusi ļoti skaista. Laiks bijis jau precēties, bet kā neviens precinieks neradies, tā neradies.

Kādu dienu braucis pa meža ceļu jauns ķēniņš Jānis. Vecākās māsas jau to nomanījušas no tālienes un sākušas runāt par preciniekiem. Ķēniņš, piebraukdams tuvāk, izdzirdis čalošanu, gribējis noklausīties, ko gudrās meitas spriež. Tiklīdz ķēniņš Jānis nostājies pie loga, vecākā teikusi: "Ja mani apprecētu ķēniņš Jānis, es visu valsti vienā vadmalā apģērbtu."

"Kas nu tā par lielīšanos?" teica vidēja. "Ja mani apprecētu ķēniņš Jānis, es visu valsti ar vienu mieža graudu paņemtu." Ķēniņš Jānis klausās, klausās - gribēja jau projām braukt, bet vēl taču jaunākā nebija neko teikusi.

"Nu saki taču tu ar' ko, mās!" teica abas vecākās.

"Ko lai es saku? Es neesmu tu gudra kā jūs. Bet ja man apprecētu ķēniņš Jānis, es viņam dāvātu divus puisēnus: vienu zeltītiem otru dimanta matiem."

"Kā muļķe!" teica abas vecākās māsas. "Kur tad lai ķēniņš tādus sušķus liktu? Kāds tad tur valstij būtu labums?"

Jaunākā neteica ne vārda un tikai vērpa. Ķēniņš Jānis prombraukdams nodomāja precēt jaunāko māsu, un tā arī beidzot izdarīja, bet vecākās māsas tik melnu vien spļāva. Viņas bija nodomājušas jaunākai kādā vietā ko ļaunu padarīt, bet vienmēr tā tika sargāta kā zelta gabaliņš, un ļaunās māsas tai nemaz netika klāt.

Jaunais ķēniņu pāris trīs gadi nodzīvoja ļoti laimīgi; bet tad kaimiņa ķēniņam ienaidnieki pieteica kaŗu, un Jānim arī vajadzēja iet kaimiņam palīgā. Laimīgam pārim gan gŗūti bija šķirties. Nu tikai arī māsām bija laiks domāt par ļauniem darbiem.

Ķēniņam vēl kaŗā esot, ķēniņienei piedzima divi puisēni, viens zeltainiem otrs dimanta matiem. Ķēniņiene Laida par to ziņu arī ķēniņam, bet vēstnesim bija jājāj gar abām māsām, kuŗas tūliņ pazina savas māsas vēstnesi un zināja arī kādu vēsti tas ķēniņam nes. Viņas ielūdza to ienākt viņu būdiņā un atpūsties. No sākuma gan vēstnesis nekā no tā negribēja dzirdēt, bet kad to solīja labi paēdināt un padzirdināt, tas arī paklausīja māsu lūgumam. Viņas to labi paēdināja, piedzirdīja un nolika gulēt, un tas drīz vien aizmiga.

Lai gan ķēniņienes vēstule bija iešūsta vēstneša drēbēs, jaunās māsas jo atrada, izlasīja un sadedzināja. Viņas norakstīja ķēniņam citu vēstuli, kuŗā pastāstīja, ka ķēniņienei piedzimuši divi puikas, abi suņu galvām. Norakstīto vēstuli atkal iešuva tāpat un modināja vēstnesi, lai pošas ceļā.

Pēc dažām stundām ķēniņš vēstuli saņēma, izlasīja, palika drūms, bet neteica ne vārda. Viņš norakstīja vēstuli savai mīļai sieviņai, lai nebēdājoties, bet lai tik rūpīgi audzinot dēlus, kamēr viņš pats pārnākšot. Nu vēstnesim vajadzēja doties ar ziņu tūliņ atpakaļ pie ķēniņienes.

Atkal ļaunās māsas to ieaicināja atpūsties, paēdināja, padzirdināja, nolika gulēt un izņēma vēstuli. Viņas kļuva vēl ļaunākas, kad redzēja, ka ķēniņš tik ļoti mīl savu sievu. Viņas norakstīja vēstuli, it kā ķēniņa pavēli, lai ķēniņienei nocērtot rokas, ieliekot abus puikas maisiņā, uzsienot to uz muguras un izdzenot mežā. Šo vēstuli atkal iešuva vēstneša drēbēs un skubināja doties pie ķēniņienes.

Ķēniņiene, saņēmusi vēstuli, gauži raudājusi. Otrā dienā ļaunās māsas klāt. Viņām esot jāizpilda ķēniņa pavēle. Ķēniņiene arī pretoties neko nevarēja. Nocirta viņai rokas pāri elkonim, ielika abus puikas maisiņā, uzsēja to ķēniņienei uz muguras un padzima mežā.

Bija karsts vasaras laiks. Ķēniņienei slāpēs jau sāka zust spēki. Beidzot viņa nonāca pie kādas upītes, bet kā liecās dzert, maisiņš ar mīļo nastu iekrita pāri galvai ūdenī. Nelaimīgā māte aizmirsa pat lielās slāpes un lauzīdamās raudāja. Tai brīdī pienāca sirms vecītis, kas bija pats Dieviņš, un prasīja: "Ko tu, meit, te tā gaudojies?"

Ķēniņiene izstāstīja visu notikumu.

"Nu tad velc taču ārā no upes abus maziņos."

"Bet, tētīt, man jau nav roku," raudot teica nelaimīgā.

Vecītis pamācīja, lai liecoties tā dzert ūdeni, ka var pamērcēt i vienu rokas daļu, i otru, gan tad būšot prieka diezgan. Tik līdz ķēniņienei pie cirtuma pieskārās ūdens, tūlīt atauga abas rokas. Nu viņa arī izvilka maisiņu ar abiem bērniem, un gribēja pateikties vecītim par gudro padomu, bet tas vairs nebija nekur saskatāms. Nabadzīte gāja no vienas vietas uz otru, maizi lūgdama. Tā bija pagāja jau vairāk gadu, un puikas jau bija krietni paaugušies.

Beidzās arī kaŗš un ķēniņš pārnāca mājā, bet neatrada ne sievas, ne dēlu. Viņš ilgi sērojās pēc savējiem, izsūtīja pat meklētājus, bet viss velti. Viņš nesaprata, kāpēc sieva aizgājusi no viņa. No sākuma viņš bija kluss, bet vēlāk sāka apvaicāties, kādi bijuši viņa dēli. Viņa apakšnieki arī tam nekā neliedza, ko zināja, to stāstīja. Dabūjis zināt, it kā tā būtu bijusi viņa pavēle, lai ķēniņieni izdzen, viņš tūlīt noprata, ka te bijuši vainīgi kādi ļauni cilvēki. Arī ļaunās māsas izrādīja, it kā viņas skumtu, bet viņas tikai priecājās.

Bija pagājuši jau septiņi gadi. Ķēniņš bija kautcik apmierinājies un nolēmis precēt vidējo māsu. Kāzas bija noliktas rudenī. Uz kāzām ķēniņš aicināja visas mātes, kam tikai bija pa divi dēliem. Viņš vismaz gribēja iedomāties, kādi varētu būt viņa dēli, ja tie būtu vēl dzīvi atrodami.

Arī bijusī ķēniņiene to dabūja dzirdēt. Viņa, cik varēja, kārtīgi apģērba savus bērnus un devās uz ķēniņa pili. Pēc vakariņām ienāca ķēniņš ar savu jauno sievu, pie bērniem un mātēm. Pirmā ķēniņiene tūlīt pazina savu vīru un māsu, bet viņu un puisēnus neviens nepazina, jo puisēniem bija galvas apsietas lakatiem. Gan citas mātes teica, lai lakatus noņemot, bet viņa tā nedarīja. Nelaimīgā ķēniņiene stāstīja, ka puisēniem esot vātis galvās.

Ķēniņa kalps iznesa veselu pūru riekstu un teica, ka visus riekstus tas dabūšot, kas varēšot pie katra rieksta ņemšanas teikt vienu vārdu. Neviens negribēja iesākt. Tad iegāja pie ķēniņa abi puisēni apsietām galvām un teica: "Mēs abi esam brāļi, ļauj mums vienam ņemt riekstus no pūra, un otrs lti saka vārdus."

Ķēniņš bija tā ar mieru, lai teic, ko teikdami, visiem vajadzēja klusu ciest. Puisēni nu stājās pie sava darba, un viens sāka stāstīt par savas mātes māsām, ka ķēniņš Jānis aprecējis jaunāko māsu, bet nu vecākās to ienīdušas. Jaunā ķēniņiene jau zibsnī vien! Bet ķēniņš liek viņai palikt klusu. Puisēns izstāstīja, ka tagadējā ķēniņiene likusi agrākai valdniecei nocirst rokas un izdzinusi to ar bērniem mežā. Nu ķēniņiene vairs nemaz nevar rimties. Lai taču dzenot tādus klaidoņus ārā. Bet ķēniņš tik pavēl klusu ciest. Puisēni nonāk savā stāstā līdz tai vietai, kur ķēniņš atļauj tiem riekstus ņemt un vārdus teikt. Beidzamos riekstus ņemot puisēni teikuši: "Ķēniņa dēli visu to stāsta savam tēvam, ko māte audzinādama ir stāstījusi."

Pie šiem vārdiem pieskrēja puisēnu māte, norāva lakatiņus, un nu ķēniņš ieraudzīja zelta un dimanta matus uz viņu galvām. Pilī izcēlās lielas jukas. Ķēniņš skūpstīja savus dēlus un mīļo sieviņu, bet tagadējo ķēniņieni lika važās kalt un cietumā mest, kur tā arī nobeidzās. Bet ķēniņš laimīgi dzīvoja ar savu dzimtu līdz lielam vecumam.